Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jaunā sieviete gāja gar krastu uz rietumiem, šķērsodama daudzus strautus un avotus, kas ietecēja iekšzemes jūrā, līdz viņa sasniedza diezgan prāvu upi. Tad, mainījusi virzienu un sekodama straujajam ūdensceļam iekšzemē, viņa sāka iet uz ziemeļiem, meklējot vietu, kur tikt pāri upei. Eila izgāja cauri upes krastā augošajai priežu un lapegļu audzei; šis mežs bija daudz bagātīgāks par iepriekšējiem - vientulīgi augošajām un kroplīgajām pundurpriedītēm. Kad sieviete sasniedza sauszemes stepi, starp blīvi saaugušajiem upmalas skuju kokiem parā­dījās arī vītolu krūmi, bērzi un apses.

Eila izstaigāja visus upes līkloču pagriezienus un līkumus, ar katru nākamo dienu kļūdama arvien nepacietīgāka. Upe tālāk aizvijās uz austrumiem, ziemeļaustrumu virzienā. Viņa negribēja doties uz austru­miem. Daži klani medīja sauszemes austrumu teritorijās. Turpinot iet ziemeļu virzienā, Eila bija plānojusi griezties uz rietumiem. Viņa nevē­lējās nejauši satikties ar kādu no klaniem - ne jau tagad, kad viņai bija uzlikts nāves lāsts. Viņai bija jāatrod veids, kā šķērsot upi.

Kad upe kļuva vēl platāka un sadalījās divās plūsmās, kam pa vidu at­radās akmeņaina saliņa ar krūmu biezokņiem apaugušiem klinšainiem krastiem, Eila tomēr nolēma riskēt un upi šķērsot. Daži lieli laukakmeņi, kas atradās plūsmai pa vidu otrā salas pusē, lika Eilai domāt, ka upe varētu būt diezgan sekla un izbrienama. Jaunā sieviete bija laba peldē­tāja, bet viņa negribēja samērcēt drēbes un vācamo grozu. To izžāvēšana aizņemtu pārāk ilgu laiku, un naktis vēl bija tik aukstas.

Vērodama krāčaino ūdeni, Eila staigāja šurpu turpu gar krastu. Bei­dzot pieņēmusi lēmumu šķērsot upi seklākajā vietā, sieviete izģērbās, salika visu grozā un, pacēlusi to virs galvas, iebrida ūdenī. Akmeņi zem kājām bija slideni, un straume draudēja izsist viņu no līdzsvara. Pirmās gultnes vidū ūdens sniedzās līdz viduklim, tomēr Eila bez ne­viena misēkļa sasniedza salu. Otrā plūsma šķita platāka. Viņa nebija pārliecināta, vai tā ir pārbrienama, bet sieviete bija jau aizbridusi līdz pusei un negribēja griezties atpakaļ vai padoties.

Kad Eila bija aizbridusi tālāk par pusi, upe pēkšņi kļuva dziļāka; pacēlusi grozu augstu virs galvas, viņa mēģināja iet uz pirkstgaliem - ūdens sniedzās jau līdz kaklam. Pēkšņi pamats zem kājām pazuda pavisam. Eilas galva pagāja zem ūdens, un viņa nejauši aizrijās. Jau nākamajā brīdī viņa īrās pa straumi; grozs joprojām atradās virs gal­vas. Ar vienu roku Eila balansēja grozu, bet ar otru mēģināja irties uz pretējo krastu. Straume sagrāba sievieti savā varā un kādu īsu brīdi nesa tālāk. Tad Eilas kājas sataustīja akmeņus, un pēc brīža viņa jau izbrida otrā krastā.

Atstājusi upi aiz muguras, Eila atkal soļoja pa stepi. Saulainās dienas ņēma virsroku pār lietainajām, beidzot bija sācies siltais pavasara gada­laiks. Tagad jaunās sievietes ceļojumā uz ziemeļiem pavasaris gāja viņai pa priekšu. Kokiem parādījās pumpuri, un krūmiem uzplauka lapas; skuju koku zaru galos parādījās mīkstas un gaiši zaļas adatas. Pa ceļam sieviete tās noplūca un košļāja, izbaudīdama aso priežu skuju aromātu.

Eilai bija izstrādājies paradums iet cauru dienu līdz pat krēslai, pēc tam kāda avota vai strauta malā izveidot apmešanās vietu. Ūdens jo­projām nesagādāja nekādas grūtības, tas bija viegli atrodams. Pava­sara lietus un izkusušais sniegs no ziemeļiem pārplūdināja strautus, piepildīja dzīvnieku dzeršanas vietas, kas vēlāk - labākajā gadījumā - kļūs par gausām, dubļainām urdziņām vai - sliktākajā - par izžuvušām ieplakām. Ūdens pārbagātība bija pārejoša parādība. Pēc tam kad stepe atplauks ziedos, ūdens ātri uzsūksies.

Gandrīz vai vienas nakts laikā baltas, dzeltenas un sārtas pļavas puķes - daudz retāk spilgti zilas vai ugunīgi sarkanas - klāja laukus, tālumā saplūzdamas ar dominējošo gaiši zaļo jaunās zāles krāsu. Eila priecājās par pavasara krāšņumu; pavasaris allaž ir bijis viņas mīļākais gadalaiks.

Kad stepes ārēs sāka raisīties pirmie pumpuri un tā atdzīvojās, Eila vairs nepaļāvās uz kaltētajiem pārtikas krājumiem, ko nesa sev līdzi, un sāka pārtikt no dabas veltēm. Pārtikas vākšana nemaz nepalēnināja viņas ceļojuma tempu. Jebkura klana sieviete bija iemācījusies bez ap­stāšanās ceļā saplūkt lapas, ziedus, pumpurus un ogas. No pamatīga koka zara Eila nošķina lapas un zariņus, ar krama nazi noasināja tā vienu galu un izmantoja kā rakšanas darbarīku, lai ātrāk piekļūtu sak­nēm un sīpoliem. Šādā veidā zaļās pārtikas vākšana bija viegla. Viņai vajadzēja pabarot tikai pašai sevi.

Bet Eilai bija viena priekšrocība, kas klana sievietēm parasti nepie­mita. Viņa mācēja medīt. Gan tikai ar lingu, bet pat vīrieši - līdzko bija samierinājušies ar viņas kā mednieces jauno tēlu - atzina, ka Eila ir visizcilākā medniece klanā. Šo prasmi viņa bija apguvusi pašmācības ceļā un dārgi par to samaksājusi.