Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Groza apakšā kopā ar kājautiem un roku sildāmajiem Eila ielika ari kažokādas apmetni, jo tagad viņa valkāja vasaras vieglo apmetni; līdz nākamajai ziemai šīs mantas nebūs vajadzīgas. Uz brīdi Eila pārtrauca rosīties, jo prātā ienāca doma: diez kur viņa pārziemos? Bet tagad viņa nevēlējās par to domāt. Paceļot mīksto Durka nesamo ādu, viņa atkal sastinga - tajā, piespiestu pie gūžas, viņa mēdza pārnēsāt savu dēliņu.

Nesamā āda vairs nebija vajadzīga, šis ādas gabals nav svarīgs Eilas izdzīvošanai. Jaunā sieviete bija to paņēmusi līdzi tikai tāpēc, ka tas atgādināja par Durku. Viņa piespieda mīksto ādu pie vaiga, tad to rū­pīgi salocīja un ielika grozā. Virs tās salika mīkstas, absorbējošas ādas strēmeles, kuras bija paņēmusi līdzi, lai lietotu mēnešreižu laikā. Pēc tam grozā tika ielikts otrais, rezerves kājautu pāris. Pašreiz Eila staigāja basām kājām, bet joprojām vēsākā vai mitrākā dienā uzvilka kājautus, un tie jau bija novalkāti. Sieviete nopriecājās, ka bija paņēmusi līdzi lieku kājautu pāri.

Visbeidzot pienāca kārta pārtikas krājumu revīzijai. Bija palikusi viena bērzu tāss cibiņa ar kļavu sīrupu. Atvērusi to, Eila nolauza sacukuroto gabaliņu un ielika mutē, pie sevis nodomādama: kad šis būs beidzies, diez vai vēl kādreiz izdosies nogaršot kļavu sīrupu?

Joprojām bija palikuši arī pāris plāceņu - ceļamaize, ko vīri parasti ņēma līdzi medībās, - pagatavoti no kausētiem taukiem, saberztas kal­tētas gaļas un žāvētiem augļiem. Eilai iedomājoties par barojošo plā­ceni, mute saskrēja pilna ar siekalām. Mazie dzīvnieciņi, kurus jaunā sieviete nomedīja ar lingu, lielākoties bija liesa barība. Ja jaunā med- niece nebūtu papildinājusi savu ēdienkarti ar augu valsts veltēm, viņai nāktos badoties, ēdot vienīgi proteīnu. Organismam bija nepieciešami arī tauki un ogļhidrāti.

Pietaupot plāceņus galējai nepieciešamībai un neizdabādama garšas kārpiņām, sieviete ielika tos grozā. Turpat blakus iegūla arī dažas kal­tētas gaļas šķēles - tik cietas kā āda, bet barojošas, pāris žāvētu ābolu, nedaudz lazdu riekstu, dažas kulītes ar graudiem, kuri savākti no stepes zāles, kas auga blakus klana alai; visbeidzot viņa aizmeta prom kādu sapuvušu sakni. Pa virsu pārtikai Eila uzlika savu krūzīti un bļodiņu, āmrijas kapuci un novalkātos kājautus.

Noņēmusi pie jostas piestiprināto zāļu somu un ar roku paberzējusi gludo, ūdensnecaurlaidīgo ūdrādu, viņa sajuta tās cietos kāju un astes skrimslīšus. Saite, kas saturēja šo maisu ciet, bija izvērta pa ūdra kakla atveri, un dīvaini saplacinātā zvēriņa galva joprojām turējās pie kakla un tika izmantota kā zāļu somas atloks. Kad Eila kļuva par klana zāļu sievu, pārņemdama šo prasmi mantojumā no klana mātes Izas, tā viņai bija šo somu izgatavojusi.

Tagad, pēc vairākiem gadiem, Eila atcerējās savu pirmo zāļu somu. Ari to viņai bija izgatavojusi Iza, bet pirmajā reizē, kad Eilai tika uz­likts lāsts, Krebs to bija sadedzinājis. Toreiz Brūnam bija jāpieņem tāds lēmums. Klana sievietēm nebija atļauts pieskarties ieročiem, bet Eila jau vairākus gadus bija lietojusi lingu. Brūns bija devis viņai iespēju atgriezties - ja viņa mācēs izdzīvot. Eila nodomāja: "Varbūt viņš man deva daudz lielāku iespēju, nekā pats to apzinājās? Interesanti, vai es vēl tagad būtu dzīva, ja nebūtu uzzinājusi to, kādu vēlmi nomirt izraisa nāves lāsts? Man šķiet, ka pirmā lāsta uzlikšanas reize bija daudz smagāka, jo tikai rūpes par Durku nejāva man nomirt. Kad Krebs sadedzināja visas manas mantas, es gribēju nomirt."

Eila nebija spējīga domāt par Krebu - bēdas bija pārāk svaigas un sāpes pārāk skaudras. Viņa bija mīlējusi veco moguru [2] tāpat kā bija mīlējusi Izu. Krebs, tāpat kā Brūns, bija Izas mātes bērns. Tā kā Krebam nebija vienas acs un daļēji trūka arī vienas rokas, viņš nekad nebija medījis, bet bija pats svētākais vīrs no visu klanu moguriem. No mo- gura baidījās un viņu cienīja - viņa rētām klātā, vienacainā seja varēja iedvest bailes pat visdrosmīgākajam medniekam, bet Eila pazina vecā mogura rakstura maigo pusi.

Krebs bija viņu aizsargājis un rūpējies par viņu, mīlējis kā sievietes bērnu, kuras viņam nekad nebija bijis. Pirms trim gadiem Eilai bija atvē­lēts laiks, lai pierastu, ka Iza mirusi. Kaut ari viņa skuma par atšķirtību no sava dēla, sieviete zināja, ka Durks joprojām vēl ir dzīvs. Bet par Krebu viņai nebija dots laiks sērot. Pēkšņi sāpes, kuras kopš zemestrīces, kas bija nogalinājusi Krebu, viņa tik ilgu laiku bija turējusi dziļi sirdī, vairs nespēja ilgāk palikt neizpaudušās. Eila izkliedza mogura vārdu.

- Kreb… Ak, Kreb…! Kāpēc tu iegāji atpakaļ alā? Kāpēc tev bija jā­mirst?

Eila izdvesa sirdi plosošus šņukstus, raudādama ūdensnecaurlaidī­gajā ūdrādas maisā. Tad sieviete izplūda no dvēseles dziļumiem nākošās spalgās vaimanās. Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, lai notrulinātu savas sāpes, bēdas un izmisumu. Bet apkārt nebija mīlošo klana ļaužu, kas pievienotos viņas žēlabām un dalītos bēdās. Jaunā sieviete sēroja vienatnē un bēdājās par savu vientulību.