Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pats Augstākais sievietei palīdzēja. Plānākajā, izdilušākajā vietā aukla pārtrūka. Viņa aizmeta garo ādas auklu projām, pagrūda nost grozu, uzrāpoja uz lāčādas un ietinās tajā. Kad drebuļi bija pārgājuši, jaunā sieviete jau bija aizmigusi.

Pēc bīstamās upes šķērsošanas Eila turpināja ceļu uz ziemeļiem, ne­daudz pagriezdamās uz rietumiem. Sievietei sasniedzot atklāto stepju teritoriju un meklējot kādu norādi par ļaužu apmetnes vietām, vasaras dienas jau bija kļuvušas siltākas. Ziedi, kas bija padarījuši īso pavasari krāšņāku, bija jau novītuši, un zāle - izaugusi līdz viduklim.

Eila bagātināja savu ēdienkarti ar lucernu un āboliņu un nenonieci­nāja arī cieti saturošos, nedaudz saldos zemesriekstus. Meklējot augu saknes, viņai nācās izsekot virszemes vīteņa stīgām. Tragantzirņa pāks­tis bija piebriedušas ar apaļiem, zaļiem zirņiem, kurus varēja baudīt kopā ar ēdamajām saknēm; Eilai nebija nekādu problēmu atšķirt ēda­mās saknes no to indīgajām radiniecēm. Kad bija beigusies dienziežu pumpuru sezona, to saknes vēl joprojām bija mīkstas un ēdamas. Arī dažas no zemajām korinšu šķirnēm sāka jau nogatavoties, un allaž pa rokai bija balandu un sinepju jaunās lapas vai pļavas nātres.

Arī lingai netrūka darba. Stepe mudžēja no pelēm, suslikiem, murk­šķiem, lielajām lēcējpelēm, dažādiem zaķiem - pelēkiem un brūniem, kas atšķīrās no ziemas baltajiem. Šad un tad gadījās arī pa kādam ne­gausīgam peļu medniekam - lielajam kāmim. īpašs kārums bija zemu lidojošs rubenis vai irbe; ēdot irbi, Eila mūždien atcerējās, ka šie trek­nie putni ar spalvainajām kājiņām allaž bija bijuši Kreba iemīļotākais gardums.

Bet tās bija tikai pašas mazākās radībiņas, kas mielojās no stepes vasaras veltēm. Eila redzēja arī briežu barus - ziemeļbriežus, sarka­nos briežus un milzīgos staltradžus; mazos stepes zirgus, ēzeļus un kulanus*, kas atgādināja abus pēdējos; arī lieli bizoni un saigas" šad tad šķērsoja sievietes ceļu. Sarkanīgi brūns savvaļas sumbru bars ar sešu pēdu augstiem buļļiem, mērot no skausta, ganījās kopā ar pa­vasari dzimušiem teliņiem, kas bija pieplakuši pie govju piebrieduša­jiem tesmeņiem. Eilai iedomājoties piena teļa garšu, mute pieskrēja pilna ar siekalām, taču viņas linga nebija piemērota sumbru medīšanai. Viņa pamanīja arī migrējošus pinkainos mamutus un muskusvēršus ar mazajiem vērsēniem pie sāniem. Dzīvniekiem uzglūnēja vilku bars. Sieviete uzmanīgi izvairījās no agresīvi noskaņotajiem pinkainajiem degunradžiem, atcerēdamās, ka tas ir Brouda totēms un viņam ļoti piemērots.

Turpinādama iet uz ziemeļiem, jaunā sieviete visapkārt sāka pamanīt pārmaiņas. Kļuva sausāks un tuksnesīgāks. Eila bija sasniegusi slapjās, sniegainās kontinentālās stepes aptuveno ziemeļu robežu. Tālākā ceļā uz milzīgā ziemeļu ledāja stāvajiem vaļņiem atradās neauglīgas lesa* stepes, kas eksistēja vienīgi leduslaikmetā, kad zemeslode bija klāta ledājiem.

Ledāji - masīvi, sasaluši ledus blāķi - ieskāva kontinentu, apklājot Ziemeļu puslodi. Gandrīz vai ceturtā daļa no visas Zemes virsmas bija aprakta zem neizmērojamām, iznīcinošām ledus tonnām. Ūdens, strikti ieslēgts savās robežās, lika kristies okeāna līmenim, paplašinot sausze­mes teritorijas un izmainot zemeslodes formu. Viss uz zemeslodes tika pakļauts šo ledāju ietekmei; lietus applūdināja ekvatoriālos reģionus, tuksnešu platība samazinājās, bet tieši blakus šiem ledājiem, uz to robežas, lietus ietekme bija jūtama visspilgtāk.

Lielais ledus lauks izraisīja auksto gaisa masu koncentrāciju virs tā, likdams mitrumam gaisā sasalt un nokrist uz zemes sniega veidā. Bet tuvāk centram augstais spiediens stabilizējās, radīdams īpaši aukstu klimatu, tādējādi atbīdīdams sniegu tikai uz ledāja malām. Milzīgie ledāji tieši no šim malām auga plašumā, ledus slānis bija izvietojies vienmērīgi pa visu teritoriju, tā biezums sasniedza vairāk nekā jūdzi.

Tā kā vairums sniega nokrita tieši uz paša ledāja, tad zeme dienvidos no ledāja bija neauglīga un sasalusi. Pastāvīgā augsta spiediena atmosfē­ras fronte virs ledāja centra lika sauso gaisu novirzīt uz zemāka spiediena ieplakām; vējš, kas pūta no ziemeļiem, nekad neapstājās virs stepēm. Tas tikai atšķīrās pēc sava stipruma. Pa ceļam vējš savāca akmeņus, kas uz mainīgās, drupanās ledāja robežas tika pārvērsti pulverī. Pa gaisu pārnēsātās daļiņas tika izsijātas tādā struktūrā, kas bija tikai nedaudz rupjāka par mālu, - lesā - un izkaisītas pa vairāku simtu jūdžu lielu teritoriju, tās sakrājās vairāku pēdu dziļumā un pārvērtās par augsni.

Ziemā gaudojošais vējš trenkāja retas sniegpārslas pāri kailajai, sa­salušajai zemei. Bet zemeslode joprojām griezās ap savu slīpo asi un gadalaiki joprojām mainījās. Vidējā gada temperatūra, tikai par dažiem grādiem zemāka, izraisīja ledāju veidošanos; dažām karstajām dienām nebija nekādas nozīmes, ja nemainījās vidējā temperatūra.