Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Un kā tu vari zināt, vai Marona neizlems, ka mans izvairīgais brālis nebūt nav vienīgais vīrietis, kam vērts veltīt viņas labi zināmo pievilcību? Marona, ja vien to vēlas, ļoti labi māk iepriecināt vīrieti. Bet tas viņas temperaments… Jondalar, tu esi vienīgais vīrietis, kam vispār kādreiz izdevies tikt ar viņu galā, kaut arī doni zina, ka ir daudz tādu vīriešu, kas ar visu viņas temperamentu ņemtu viņu par savu sievieti. - Abi brāļi skatījās viens uz otru, viņiem pa vidu atradās saritināta mazā ādas nojume. - Kāpēc joprojām neesi ar viņu sagājis kopā? Visi jau gadiem ilgi to gaida.

Tonolana jautājums tika izteikts ļoti nopietni. Jondalara izteiksmī­gajās, zilajās acīs parādījās satraukums un pierē iegūla rūpju rievas. - Varbūt arī tāpēc, ka visi to gaida, - viņš atbildēja. - Godīgi sakot, es nezinu, Tonolan, arī es pats ceru saiet ar viņu kopā. Kura gan cita sieviete varētu būt manējā?

-     Kura? Ak, Jondalar! Jebkura, kuru vien tu vēlētos! Visās alās nav nevienas brīvas sievietes, kas nevēlētos izmantot iespēju un saistīties ar Jondalaru no Zelandoni, Jorena brāli, Devītās alas vadoni, pat nemaz nelieloties, arī Tonolana - braša un drosmīga piedzīvojumu meklētāja - brāli.

-    Tu aizmirsi pieminēt: arī Martonas un bijušā Zelandoni Devītās alas vadoņa dēlu un skaistās Folaras - Martonas meitas - brāli. Kad Folara izaugs, viņa noteikti kļūs par skaistuli. - Jondalars pasmaidīja. - Ja jau grasies uzskaitīt manus radurakstus, neaizmirsti Doni svētās saites.

-     Kurš tad to var aizmirst? - Tonolans jautāja, pagriezdamies pret guļamādām; katra no tām bija izgatavota no divām atsevišķām zvēr­ādām, piemērotām vīriešu augumam, sānos un apakšmalā abas ādas bija sasietas kopā ar auklām, arī augšmalas atverē bija ievērta šņore. - Par ko mēs šeit runājam? Es domāju, ka pat Joplaja labprāt kļūtu par tavu sievieti, Jondalar.

Abi brāļi sāka pakot mugursomas - stingrus nesamos, kas izskatījās pēc kastēm ar sašaurinātu augšdaļu. Tās bija izgatavotas no cietas jēlā­das, kas apvilkta koka līstīšu karkasam; to uzlika plecos ar ādas siksnām, un siksnas piestiprināja ar vairākām apstrādātām kaula pogām. Pogas nostiprināja, izverot siksnu cauri vienīgajam caurumam somas centrā un priekšpusē sasienot mezglā ar otru siksnu, kas gāja uz aizmuguri caur to pašu caurumu un tāpat uz nākamo.

-    Tu taču zini, ka Joplaja ir mana māsīca, mēs nedrīkstam saiet kopā. Un tev nevajadzētu viņu tik nopietni uztvert, Joplaja ir nelabojama ķirci­nātāja. Tajā laikā, kad dzīvoju pie Dalanara un mācījos savu amatu, mēs abi kļuvām par labiem draugiem. Viņš mūs abus kopā mācīja. Joplaja ir viena no labākajām man zināmajām krama darbarīku izgatavotājām. Tu tikai nekad viņai nesaki, ka esmu tā teicis. Viņa man to vienmēr atgādinātu, jo mēs abi savā starpā sacentāmies.

Domādams par Dalanaru un alu, kuru viņš bija nodibinājis, Jondalars pacēla smago maisu ar saviem aroda piederumiem un dažiem krama gabaliem. Lanzadoni ģints pletās plašumā. Kopš viņš aizgāja, tai pie­vienojās vairāk ļaužu un ģimenes kļuva kuplākas. "Drīz vien Lanzadoni būs vajadzīga arī otra ala," Jondalars nodomāja. Ielicis mugursomā arī darbarīku maisu, vīrietis tam virsū novietoja ēdiena gatavošanas piederumus, pārtiku un vēl citas mantas. Visam pa virsu viņš uzmeta guļamādu un telts nojumi, bet somas kreisajā pusē, īpaši piestiprinātā tureklī, ievietoja divus no telts mietiem. Tonolans savā somā ielika telts apakšā izklājamo zvērādu un trešo mietu. Somu labajā pusē, īpašā ieliktni, abiem brāļiem atradās vairāki medību pīķi.

Tonolans uzpildīja ar sniegu dzeramā ūdens somu. Tā bija izgata­vota no dzīvnieka kuņģa, kas apvilkts ar zvērādu. Ja laiks bija tik auksts kā uz Augstkalnes ledāja, kuru abi tikko bija šķērsojuši, tad ūdens somas, piespiestas pie auguma, lai ķermeņa siltums izkausētu sniegu, tika pārnēsātas zem biezajiem kažokādas apmetņiem. Uz le­dāja nebija kurināmā ugunskuram. Tagad jau viņi bija tam tikuši pāri, bet nebija vēl nonākuši tik zemā vietā, kur varētu atrast brīvi tekošu ūdeni.

-     Zini ko, Jondalar? - Tonolans ierunājās, pacēlis galvu. - Es priecā­jos, ka Joplaja nav mana māsīca. Man šķiet, ka es pat varētu atteikties no sava Ceļojuma, lai saietu kopā ar šo sievieti. Tu man nekad nebiji stāstījis, ka viņa ir tik skaista. Nekad neesmu redzējis nevienu viņai līdzīgu sievieti; vīrietis nespēj no viņas ne acu novērst. Esmu tik prie­cīgs, ka piedzimu Martonai pēc tam, kad par viņas vīrieti bija kļuvis Vilomars, nevis tad, kad viņa vēl bija Dalanara sieviete. Vismaz tā man paveras kāda iespēja attiecībā uz Joplaju.

-    Varētu būt, ka viņa kļuvusi par skaistuli; neesmu viņu redzējis trīs gadus. Domāju, ka tagad viņa jau ir kļuvusi par kāda vīrieša sievieti. Priecājos, ka Dalanars šovasar ir izlēmis vest Lanzadoni uz Zelandoni Sapulci. No vienas Alas jau nav nekāda lielā izvēle. Tas dos Joplajai iespēju satikt arī citus vīriešus.