Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Ne jau par plakangalvjiem es uztraucos, Tonolan. Losaduni pazīst šo zemi. Viņi varētu mums izstāstīt pareizo ceļu. Mums jau nav ilgi pie viņiem jāuzkavējas, tikai tik ilgi, lai noskaidrotu ceļu. Viņi var dot mums dažus padomus un kādu nojausmu, kas mums priekšā sagaidāms. Mēs varam ar viņiem aprunāties. Dalanars teica, ka daži no viņu ļaudīm runā Zelandoni valodā. Sarunāsim tā: ja tu tagad piekritīsi aiziet pie viņiem, es piekritīšu mājupceļā neapciemot citas Alas.

-     Nu labi. Ja jau tu tik ļoti to vēlies.

Abi vīrieši meklēja vietu, kur šķērsot strautu ar apledojušajām ma­lām, - lai tas būtu pietiekami šaurs un tam varētu pārlēkt pāri. Ierau­dzījuši koku, kas bija pārkritis pāri strautam, izveidodams dabisku tiltu, abi devās uz turieni. Jondalars gāja pirmais; sniegdamies pēc atbalsta, viņš uzlika vienu kāju uz atklātajām koka saknēm. Gaidīdams savu kārtu, Tonolans pavērās apkārt.

-Jondalar, uzmanies! - viņš pēkšņi iekliedzās.

Gar slaidā vīrieša galvu nošvīkstēja akmens. Pēc brīdinājuma kliedziena pieplacis pie zemes, Jondalars sniedzās pēc pīķa. Tonolanam jau pīķis bija rokā, un viņš, piekļāvies pie zemes, skatījās tajā virzienā, no kurienes tika mests akmens. Mazais brālis pamanīja kustību aiz kaila krūma zaru vijumiem un izmeta pīķi. Tonolans jau sniedzās pēc nākamā pīķa, kad seši stāvi iznira no tuvākā krūmu pudura. Abi brāli bija aplenkti.

-     Plakangalvji! - Tonolans iesaucās atkāpdamies un nomērķēdams.

-     Pagaidi, Tonolan! - Jondalars iekliedzās. - Viņu ir daudz vairāk par mums.

-   Tas lielais izskatās pēc bara vadoņa. Ja trāpīšu viņam, pārējie varbūt laidīsies lapās. - Tonolans, atvilcis roku, vēlreiz nomērķēja.

-    Nē! Pirms izvilksim nākamo piķi, viņi var mūs apsteigt. Pašlaik man šķiet, ka viņi mūs respektē - nenāk tuvāk. Turēdams ieroci gatavībā, Jon­dalars lēnām piecēlās kājās. - Nekusties, Tonolan! Lai viņi izdara nākamo gājienu. Bet uzmani to lielo. Viņš saprot, ka esi uz viņu nomērķējis.

Jondalaru, nopētot lielo plakangalvi, mulsināja tas, ka ari viņu vēro lielas, brūnas acis. Viņam nekad tik tuvu nebija gadījies redzēt nevienu plakangalvi, tāpēc tagad vecākais brālis bija pārsteigts. Izrādās, ka pla­kangalvji neatbilda viņa iepriekš pieņemtajam uzskatam. Lielā plakan- galvja acis aizsedza pārkārusies pieres daļa, kuru papildināja kuplas uzacis. Vīrieša deguns bija liels, šaurs - tāds kā knābis - un tādējādi radīja iespaidu, ka acis ir vēl dziļāk iegrimušas. Seju apslēpa bieza, nedaudz sprogaina bārda. Jondalars pamanīja, ka kādam jaunākam pla- kangalvim, kuram vēl tikai nesen kā bija sākusi augt bārda, īstenībā nemaz nav zoda, tikai uz āru izvirzīti žokļi. Mati plakangalvjiem bija brūni un kupli, tāpat kā bārdas, un augšējā ķermeņa daļa bija noaugusi diezgan biezām spalvām.

Viņš varēja redzēt, ka svešinieki ir spalvaināki par viņiem. Kaut arī gaisa temperatūra bija zema, ādas apmetņi sedza galvenokārt tikai viņu rumpjus, plecus un rokas atstādami kailus. Taču ne jau trūcīgais apģērbs Jondalaru tik ļoti pārsteidza, bet gan pats fakts, ka plakangalvji vispār nēsā apģērbu. Neviens dzīvnieks, ko viņš agrāk bija saticis, nevalkāja apģērbu un nenēsāja ieročus. Tomēr katram no šiem radījumiem rokā bija garš koka pīķis - acīmredzot domāts duršanai, nevis mešanai, kaut arī tā noasinātie gali šķita diezgan bīstami; dažiem vēl rokās bija sma­gas bozes - izgatavotas no zālēdāju dzīvnieku priekškāju kauliem.

"Viņu žokļi nemaz neizskatās kā dzīvniekiem," Jondalars nodomāja. "Tie ir tikai nedaudz vairāk izvirzīti uz priekšu, un deguni ir vienkārši lieli. īstā atšķirība no cilvēkiem slēpjas viņu galvā."

Šiem radījumiem nebija augsta piere kā viņam pašam un Tonolanam. Plakangalvju piere bija zema, virs kuplajām uzacīm atliekta slīpi atpakaļ un vizuāli saplacināja viņu galvu. Radās priekšstats, ka galvas virspuse, kuru viņš labi nopētīja, ir pazemināta un atstumta atpakaļ. Kad Jon­dalars izslējās visā savā staltajā augumā - sešas pēdas un sešas collas garumā -, viņš bija krietnu pēdu garāks par pašu lielāko plakangalvi. Pat Tonolana knapi sešas pēdas garais augums padarīja viņu par milzi blakus tam plakangalvim, kurš acīmredzot sava raženā auguma dēļ bija viņu vadonis.

Jondalars un viņa brālis bija spēcīgi vīrieši, bet blakus pamatīgi mus­kuļotajiem plakangalvjiem sajutās kā kaulu maisi. Svešajiem bija mucai līdzīgi rumpji, muskuļotas rokas un kājas, izliektas uz āru, bet viņi gāja taisni un jutās ērti uz savām divām kājām tāpat kā jebkurš cilvēks. Jo ilgāk Jondalars viņus pētīja, jo vairāk viņam likās, ka šīs būtnes ir īsti cilvēki, tikai atšķirīgi no visiem iepriekš satiktajiem ļaudīm.