Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kādu ilgu un saspringtu brīdi neviens nekustējās. Tonolans bija pie- placis pie zemes un turēja pīķi mešanas gatavībā; Jondalars stāvēja kājās, pīķi stingri satvēris tā, lai jebkurā mirklī varētu sekot mazā brāļa metienam. Seši plakangalvji, kas bija viņus aplenkuši, šķita nekustīgi kā akmeņi, bet Jondalaram nebija nekādu šaubu, ka viņi spēj ļoti ātri sākt rīkoties. Tas bija strupceļš, bezizeja, un Jondalara domas ātri riņķoja pa galvu, mēģinot atrast kādu izeju.

Pēkšņi lielais plakangalvis izdvesa urkšķošu skaņu un pavicināja roku. Tonolans jau gandrīz izmeta savu pīķi, bet laikus uztvēra Jondalara žestu, kas viņu atturēja to darīt. Tikai jaunākais plakangalvis bija izkus­tējies un ieskrējis atpakaļ krūmos, no kuriem viņi bija iznākuši. Jaunek­lis ātri atgriezās, nesdams Tonolana izsviesto pīķi un, jaunajam brālim par pārsteigumu, atdeva to viņam atpakaļ. Pēc tam jauneklis devās pie strauta, blakus dabiski izveidotajam tiltam, un paņēma savu akmeni. Likās, ka, atgriezies blakus lielajam plakangalvim, jauneklis, izskatī­damies nožēlas pilns, paloka galvu. Nākamajā brīdī visi seši jau bija pazuduši atpakaļ krūmājā, tā arī neizdvesuši ne skaņas.

Sapratis, ka plakangalvji ir prom, Tonolans atviegloti nopūtās. - Ne­domāju, ka mēs būtu sveikā izkūlušies cauri. Bet droši zināju, ka vienu nogāzīšu gar zemi un paņemšu sev līdzi. Interesanti, ko tas viss no­zīmē?

-     Neesmu īsti pārliecināts, - Jondalars atbildēja, - bet izskatījās, ka jaunais iesāka kaut ko tādu, ko tas lielais negribēja turpināt, bet man nešķiet, ka tas bija tāpēc, ka lielais būtu nobijies. Bija vajadzīga drosme, lai stāvētu pretim tavam pīķim un izdarīt tādu kustību, kādu viņš izdarīja.

-    Varbūt viņš vienkārši nemāk parādīt nevienu citu kustību?

-    Viņš māk gan. Lielais redzēja, kā tu izmeti pirmo pīķi. Kāpēc gan citādi viņam būtu jāsūta jauneklis atnest tev pīķi atpakaļ?

-    Vai tev tiešām šķiet, ka lielais to viņam pateica? Bet kā? Viņi taču nemāk sarunāties!

-     To es nezinu, bet kaut kādā veidā lielais lika jauneklim atdot tev pīķi un paņemt akmeni, it kā tas visu atrisinātu. Neviens netika ievainots, tāpēc šķiet, ka viņam bija taisnība. Vai zini? Neesmu vairs īsti pārliecināts, ka plakangalvji ir vienkārši dzīvnieki. Tas bija gudrs gājiens. Turklāt nemaz nezināju, ka viņi valkā zvērādas, nēsā ieročus un staigā tāpat kā mēs - uz divām kājām.

-    Tagad es saprotu, kāpēc viņi tiek saukti par plakangalvjiem! Tas nu gan bija viens bīstams bariņš! Es nudien negribētu ar kādu no viņiem saķīvēties un nonākt aci pret aci.

-    Skaidrs, jo viņi izskatās tik spēcīgi, ka varētu salauzt tavu roku kā sērkociņu; man jau bija tādas aizdomas, ka viņi ir maza auguma.

-     Varbūt maza auguma, bet ne mazi. Noteikti ne mazi, lielo brāl! Man jāatzīst, ka tev bija taisnība. Iesim labāk apciemot Losaduni. Viņi dzīvo šeit tuvumā un noteikti zinās kaut ko vairāk par plakangalvjiem. Turklāt šķiet, ka Lielās Mātes upe ir robeža, un man liekas, ka plakan­galvji negrib mūs redzēt šajā upes krastā - savā teritorijā.

Abi vīrieši gāja vairākas dienas, meklēdami norādes, par ko viņiem bija stāstījis Dalanars, un sekodami strautam, kas šajā posmā nebija atšķirīgs no citiem strautiem, urgām un mazām upītēm, kuras plūda lejup pa nogāzi. Tas bija tikai viņu lēmums, ka abi bija izvēlējušies tieši šo strautu kā Lielās Mātes upes pirmsākumu. Daudzas šīs ūdenskrātuves saplūda kopā, lai izveidotu lielās upes sākumu, kas plūdīs pa kalniem un izlocīsies pa līdzenumiem tūkstoš astoņsimt jūdžu garumā, līdz tā atbrīvosies no savas ūdens kravas un ieplūdīs iekšzemes jūrā tālu uz dienvidaustrumiem.

Kalnu masīva kristāliskā ieža klintis, starp kurām plūda lielā upe, bija vissenākās uz zemeslodes; upes platā gultne bija radusies liela spiediena rezultātā, ūdens līmenis cēlās uz augšu un ieskāva klinšainos krastus, kas mirdzēja lieliskā krāšņumā. Vairāk nekā trīssimt pieteku, no kurām daudzas bija prāvas upes, plūda lejup pa kalnu nogāzēm un savienojās kopā varenā ūdenstilpē. Reiz, kādu dienu, šīs upes slava izplatīsies tālu pa visu zemeslodi, un tā ar savu dubļaino, sanēšu pilno ūdeni tiks nosaukta par Zilo upi.

Šajā kalnu masīvu reģionā bija jūtama gan rietumos esošā okeāna, gan kontinenta austrumu klimata ietekme. Augu un dzīvnieku pasaule bija sajaukusies - kaut kas pa vidu starp rietumu tundru, taigu un austrumu stepi. Augstākajās nogāzēs bija redzami kalnu āži, kalnu kazas un mufloni; mežos biežāk bija sastopami brieži. Tarpans - savvaļas zirgs, kas kādudien tiks pieradināts, - ganījās mierīgajās zemienes pļavās un zālainajos upju krastos. Vilki, lūši un sniega leopardi klusi lavījās, turoties ēnā. No ziemas migām rausās ārā visēdāji brūnie lāči; milzīgie zālēdāji alu lāči parādīsies nedaudz vēlāk. Neskaitāmi mazi zīdītāji bāza ārā deguntiņus no saviem ziemas mājokļiem.