Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Veicot Ceļojumu, mēs ar brālēnu pārgājām pāri ledājam un kādu bridi padzīvojām Zelandoni alā. Laduni jau bija mums nedaudz iemācījis Zelandoni valodu - viņš bieži ar mums sarunājas jūsu valodā, lai pats to neaizmirstu. Ik pēc pāris gadiem viņš šķērso ledāju, lai tirgotos. Viņš gribēja ari man šo valodu iemācīt.

Tonolans joprojām turēja meitenes rokas savās plaukstās un smai­dīja. - Sievietes parasti nedodas garos un bīstamos Ceļojumos. Un ja nu Doni būtu tevi nolādējusi?

-     Tas jau nemaz nebija tik garš, - Filonija atbildēja, iepriecināta par jaunā vīrieša apbrīnu. - Ja būtu bijis jāgriežas atpakaļ, es būtu to zinājusi.

-    Bet tas taču sanāca tikpat garš Ceļojums, kādu veic daudzi vīrieši, - Tonolans neatlaidās.

Vērodams abu jauniešu savstarpējās simpātijas, Jondalars pagriezās pret Laduni. - Tonolans jau atkal ir to izdarījis, - viņš noteica smaidī­dams. - Mans brālis nekad nepalaiž garām izdevību izraudzīties vis­skaistāko meiteni un apburt to pirmo trīs sirdspukstu laikā.

Laduni nosmējās. - Filonija ir vēl pārāk jauna. Vēl tikai pagājušajā vasarā viņa veica Pirmās baudas rituālu, bet kopš tā brīža meitenei jau ir daudz pielūdzēju. Ak, ja es būtu jauns un man būtu pirmo reizi jāsaskaras ar Pirmās baudas velti no Lielās Zemes Mātes! Nav jau tā, ka tā mani joprojām neiepriecinātu, bet esmu pieradis pie savas sievietes un man vairs nepiemīt tieksme bieži meklēt jaunus iepriecinājumus. - Laduni pagriezās pret slaido, blondo vīrieti. - Šeit mēs esam tikai neliels mednieku bariņš un mums nav līdzi daudz sieviešu, bet tev nevajadzētu būt grūtībām atrast kādu sievieti, kuru svētījusi mūsu Doni un kura vēlētos ar tevi dalīties Baudas veltē. Ja neviena neiet pie sirds, mums ir liela ala, un viesi allaž ir labs iegansts Mātes godināšanas svētkiem.

-     Diemžēl nevarēsim jums iet līdzi uz alu. Esam tikai nesen sākuši savu Ceļojumu. Tonolans grib veikt garu Ceļojumu un deg nepacietībā doties tālāk. Varbūt iegriezīsimies jūs apciemot atpakaļceļā, ja pastās­tīsi, kur jūsu ala atrodas.

-     Cik žēl, ka nepaciemosieties, - pēdējā laikā mums nav bijis daudz viesu. Cik tālu tad jūs esat iecerējuši iet?

-     Tonolans runā par iešanu gar Donau krastu lidz pat upes galam. Bet sākumā jau visi runā par garu Ceļojumu. Kurš tad var zināt, kā viss beigsies?

-     Es biju domājis, ka Zelandoni dzīvo Lielā Ūdens tuvumā; vismaz toreiz, kad veicu savu Ceļojumu, tā bija. Nogāju lielu gabalu uz rietumiem un pēc tam uz dienvidiem. Vai tu teici, ka esat tikko kā sākuši iet?

-    Es paskaidrošu. Tev taisnība, Lielais Ūdens atrodas tikai pāris dienu gājiena attālumā no mūsu alas, bet, kad es piedzimu, Dalanars no Lan­zadoni paņēma par savu sievieti manu māti, un viņa ala tāpēc ir arī manas mājas. Tur nodzīvoju trīs gadus, kamēr viņš man iemācīja arodu. Mēs abi ar brāli dzīvojām kopā ar viņiem. Vienīgais attālums, ko esam veikuši no Ceļojuma sākuma, ir gājiens pāri ledājam un vēl pāris dienu, līdz nokļuvām līdz šejienei.

-     Dalanars! Nu, protams! Es jau domāju, ka izskaties pazīstams. Tu droši vien esi viņa gara bērns, jo tik ļoti viņam līdzinies. Un arī tu esi krama darbarīku izgatavotājs. Ja ari pēc dabas esi tikpat līdzīgs viņam kā pēc izskata, tad tev jābūt labam vīram. Dalanars ir pats labākais virs, ko esmu kādreiz saticis. Grasījos viņu nākamgad apciemot, lai iegūtu sev kādu krama gabalu no Lanzadoni. Nav labāka materiāla par viņējo.

Ap ugunskuru sāka pulcēties ļaudis ar koka bļodiņām, un vilinošās, garšīgās smaržas, kas atplūda no turienes, lika Jondalaram atcerēties par izsalkumu. Viņš pacēla mugursomu, lai tā nemaisītos citiem pa kājām, un tad ierunājās. - Laduni, man ir līdzi pāris Lanzadoni krama gabalu. Es tos grasījos izmantot, lai ceļā izgatavotu salūzušo rīku aizstājējus, bet akmeņi ir pārāk smagi, lai visu laiku nestu tos līdzi, tāpēc man nebūtu nekas pretim atbrīvoties no kādiem pāris gabaliem. Ja vēlies, es labprāt tev tos atdošu.

Laduni acis iemirdzējās. - Ar lielāko prieku tos pieņemtu, bet es ari vēlētos dot tev kaut ko. Man jau nekas nebūtu pretī izdevīgi patirgoties, bet es nevēlos apkrāpt Dalanara ģimenes pavarda dēlu.

Jondalars pasmaidīja. - Tu jau tā piedāvāji man atvieglot smago nešļavu un pabarot ar siltu ēdienu.

-    Tas jau nevar atsvērt Lanzadoni izcilā krama vērtību. Jondalar, tu man to padari pārāk vieglu, tādējādi aizvainodams manu lepnumu.

Ap viņiem bija sapulcējies labvēlīgi noskaņotu ļaužu bariņš, un, kad Jondalars iesmējās, arī ļaudis viņam pievienojās.

-     Nu labi, Laduni, es tev neatvieglošu dzīvi. Pašlaik nav nekā tāda, ko es vēlētos, - es vienkārši cenšos atbrīvoties no savas smagās kravas. Palūgšu kādu pakalpojumu nākotnē. Vai neiebildīsi?

-    Tagad jau viņš grasās mani apkrāpt! - virs smaidīdams skaļi teica ļaužu bariņam. - Vismaz pasaki - kas tas būs?

-     Kā lai es to pasaku? Bet es to gribēšu savākt atceļā uz mājām. Sarunāts?

-     Kā tad es varu dot vārdu, ja nezinu, par ko tu runā?

-     Es neprasītu neko tādu, ko tu man nevarētu dot.