Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Jā, - vīrietis atbildēja, sajuzdams sievietes kājas siltumu; viņa acīs atspoguļojās uzbudinājums, ko šis pieskāriens izraisīja. Lanalija at­bildēja uz Jondalara skatienu ar kvēlu atsaucību. Viņš uzlika roku uz sievietes augšstilba. Viņa pavirzījās tuvāk ar tādu kustību, kas vīrieti iedrošināja un solīja pārbaudītas baudas izjūtas. Jondalars piekrītoši pamāja uz viņas aicinošo skatienu, kaut arī tas nemaz nebija nepie­ciešams. Viņa acis jau bija atsaukušās sievietes aicinājumam. Sieviete paskatījās pāri Jondalara plecam; sekodams Lanalijas skatienam, viņš pamanīja, ka tuvojas Laduni. Sieviete ērti iekārtojās blakus Jondalaram. Viņi pagaidīs, līdz vēlāk varēs īstenot savu solījumu.

Laduni viņiem pievienojās pie ugunskura, un drīz pēc tam arī Tono­lans kopā ar Filoniju atgriezās pie brāļa sāniem. Drīz vien jau visi bija sapulcējušies ap abiem viesiem. Tika plēsti joki, pļāpāts un tulkots tiem ļaudīm, kas viesu valodu nesaprata. Beidzot Jondalars nolēma ķerties pie nopietnāka temata. - Laduni, vai tu zini kaut ko par tiem cilvēkiem, kas dzīvo pie upes?

-     Mūs kādreiz mēdza apciemot viens viesis no Sarmuni cilts. Viņi dzīvo tālāk, upes lejtecē, bet kopš tiem laikiem jau pagājuši vairāki gadi. Dažkārt gadās tā, ka visi jaunie cilvēki dodas savos Ceļojumos pa vienu un to pašu ceļu. Tādos gadījumos jau viss ir labi zināms un paredzams un nav vairs tik aizraujoši, tāpēc viņi izvēlas citu ceļu. No­mainoties paaudzēm, vairs tikai vecie atceras, kāds piedzīvojums ir doties Ceļojumā pa tādām vietām, kur vēl neviens iepriekš nav gājis. Visi jaunie domā, ka viņu atklājumi ir kaut kas jauns. Nav vairs svarīgi, ka viņu senči darījuši tieši to pašu.

-     Viņiem tas patiešām ir kaut kas jauns, - Jondalars atbildēja, bet nespēja izsekot līdzi filozofiskajam domu gājienam. Pirms tika iesaistīts diskusijā, kas droši vien būs patīkama, bet diez vai praktiski noderīga, viņš gribēja uzzināt kādu noderīgu informāciju. - Vai vari man kaut ko pastāstīt par to ļaužu paražām? Vai zini kādus vārdus viņu valodā? Varbūt sveicienus? No kā mums vajadzētu izvairīties? Kas tos cilvēkus varētu aizvainot?

-     Es neko daudz par viņiem nezinu, un man nav pašas svaigākās informācijas. Pirms pāris gadiem bija kāds vīrs, kurš devās uz austru­miem, bet viņš tā arī nav atgriezies. Kas to lai zina, varbūt viņš nolēma apmesties kādā citā vietā? - Laduni atbildēja. - Runā, ka viņi izgatavo savas doni no dubļiem, bet tās ir tikai runas. Es nesaprotu, kāpēc gan kādam vajadzētu izgatavot Mātes svētās relikvijas no dubļiem? Tās taču vienkārši sadrūp, kad dubļi izkalst.

-    Varbūt tāpēc, ka tā viņi jūtas tuvāk zemei? Daži cilvēki tam nolū­kam izmanto akmeņus.

Runājot Jondalars neapzināti pasniedzās pēc maisiņa, kas bija pie­kārts pie viņa jostas, un sataustīja mazo tuklās sievietes akmens figū­riņu. Viņš noglāstīja tik labi pazīstamās milzīgās krūtis, lielo, nokareno vēderu, milzīgi resnās ciskas un iespaidīgi apjomīgo dibenu. Kājām un rokām nebija lielas nozīmes, pats svarīgākais bija tieši Mātes aspekts, tāpēc akmens figūriņas locekļi bija tikai aptuveni izveidoti. Galvas vietā bija izaugums bez vaibstiem - ar domu, ka matiem jākrīt pāri sejai.

Nevienam nebija lemts redzēt vaigā brīnišķīgo Doni - Lielo Zemes Māti, Seno Ciltsmāti, pašu Pirmo Māti, Radītāju un Dzīvības uzturētāju, Viņu, kas ar savu spēku svētīja visas sievietes, lai tās radītu jaunu dzī­vību. Un neviena no Viņai par godu radītajām mazajām skulptūriņām, kurās bija iemiesots Viņas gars - doni -, nekad neuzdrošinājās atklāt Viņas seju. Pat tad, kad Viņa parādījās sapņos, Viņas seja parasti ne­bija skaidri saskatāma, tomēr vīrieši Viņu parasti redzēja ar jaunavīgu augumu - kā sievieti pašos precību gados. Dažas sievietes apgalvoja, ka spēj iemiesoties Viņas garā un lidot vēja spārniem, lai nestu veiksmi vai ļautu vaļu atriebībai, un Viņas atriebība varēja būt neizmērojama.

Ja Viņu sadusmoja vai izrādīja necieņu, Viņa bija spējīga veikt vai­rākus šaušalīgus aktus, bet visbriesmīgākais grēks bija neļauties Viņas brīnumainajai Baudas veltei, kas notika tad, kad sieviete izvēlējās sevi atdot vīrietim. Lielā Māte un, kā tika apgalvots, arī Viņas kalpones varēja piešķirt vīrietim spēku dalīties Viņas Baudas veltē ar tik daudz sievietēm, cik vien viņš vēlējās, un tik bieži, cik vien gribēja, vai arī va­rēja likt vīrieša loceklim nokalst tā, ka viņš vairs nespēja sniegt Baudas velti nevienai sievietei, ne arī atrast sev sievieti vispār.

Jondalars izklaidīgi glāstīja maisiņā glabātās akmens doni nokarenās krūtis, izlūgdamies veiksmi Ceļojumā. Tā bija taisnība, ka daži tā arī neatgriezās, bet tas piederējās pie piedzīvojuma. Tad Tonolans uzdeva Laduni jautājumu, kas Jondalaru atgrieza no sapņu pasaules.

-    Ko tu zini par plakangalvjiem, kas dzīvo šeit tuvumā? Pirms pāris dienām mēs saskrējāmies ar vienu bariņu. Es jau biju pārliecināts, ka tās būs mūsu Ceļojuma beigas. - Pēkšņi visi ļaudis pievērsa uzmanību Tonolanam.