Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Laduni pasmaidīja. Tagad, kad viņi jau runāja par citām lietām, vīra dusmas pārgāja tikpat ātri, kā bija uznākušas. - Tonolan, Lielās Mātes upei ir pietekas, kas arī ir lielas upes. Ja grasies iet gar upi līdz pašām beigām, tev būs jāpierod pie vairāku upju šķērsošanas. Ļauj man dot tev padomu. Labāk turies šajā upes pusē, līdz nonāksi pie lielā atvara. Tecēdama pa līdzenumu, upe sadalās vairākās gultnēs, un mazākajām upēm ir daudz vieglāk tikt pāri nekā lielajai upei. Līdz tam ari laiks būs kļuvis daudz siltāks. Ja gribēsiet apciemot Sarmuni cilti, tad pēc tam, kad būsiet tikuši pāri upei, ejiet uz ziemeļiem.

-     Cik tālu ir līdz lielajam atvaram? - Jondalars painteresējās.

-     Es jums uzzīmēšu karti, - Laduni piedāvājās, izņemdams savu krama nazi. - Lanalija, iedod man to mizas gabalu! Varbūt vēl kāds cits varēs dot ari tālākus norādījumus? Ņemot vērā, ka pa ceļam jums būs jātiek pāri vairākām upēm un vēl arī jāmedī, līdz vasarai jūs varētu nokļūt līdz tai vietai, kur upe pagriežas uz dienvidiem.

-     Vasarai? - Jondalars palika domīgs. - Esmu tik noguris no ledus un sniega, ka nevaru vien sagaidīt vasaras iestāšanos. Man derētu ne­liels siltums. - Atkal sajutis Lanalijas kāju piespiežamies pie savējās, Jondalars uzlika roku uz sievietes gurna.

3

Pie vakara debesim jau parādījās pirmās zvaigznes, kad Eila pa klin­šaino aizas sienu uzmanīgi devās lejup. Tiklīdz viņa bija nokāpusi pa aizas malu zemāk, vējš pēkšņi pārstāja pūst un sieviete uz brīdi ap­stājās, lai izbaudītu vēja prombūtni. Bet klints sienas aptumšoja arī dziestošo dienas gaismu. Kamēr Eila nebija sasniegusi aizas lejasdaļu, biezie krūmi mazās upītes malā kā neskaidrs siluets slējās pret miljo­niem kustīgo spīdīgo punktiņu atblāzmu tur augšā, pie debesīm.

Veldzējusies ar atsvaidzinošu upes ūdens malku, viņa, taustīdama ceļu, devās uz tumšo vietu blakus aizas sienai. Jaunā sieviete vairs nenopūlējās ar nojumes uzsliešanu, vienkārši izklāja uz zemes zvē­rādu un tajā ieritinājās. Tagad, kad aiz muguras bija klints siena, viņa jutās daudz drošāk nekā tajās reizēs, kad nācās nakšņot zem nojumes atklātā līdzenumā. Laižoties miegā, viņa vēroja kupraino pilnmēnesi, kas spīdēja virs aizas malas.

Pēkšņi viņa kliegdama pamodās.

Eila pielēca kājās, un cauri visam ķermenim izskrēja stindzinošas bai­les, kas atbalsojās deniņos; sirds strauji sitās; sieviete vērās neskaidrajās aprisēs piķa melnajā tumsā savā priekšā. Atskanot spalgam krakšķim un uzliesmojot tam sekojošai apžilbinošai gaismai, viņa salēcās. Trīcēdama sieviete vēroja, kā gara priede, kurā bija iespēris zibens, sadalījās un lēnām, joprojām sīvi turēdamās pie savas otrās puses, nogāzās zemē. Aina bija sirreāla - degošais koks, uz klints sienas metot groteskas ēnas, izgaismoja pats savu nāves ainu.

Uguns sprakšķēja un šņāca, līdz spēcīgā lietusgāze to apdzēsa. Eila piespiedās tuvāk klints sienai, joprojām nepievērsdama uzmanību ne savām karstajām asarām, ne aukstajām lietus lāsēm, kas sitās viņai sejā. Pirmais attālais pērkona dārds, kas no viņas atmiņu pelniem atgādināja zemestrīces dārdoņu, bija uzjundījis vēl vienu sapni, kas laiku pa laikam atkārtojās, - murgus, ko pamostoties viņa nekad nespēja skaidri atce­rēties; tie allaž viņā atstāja lielu nemieru un milzīgu bēdu izjūtu. Vēl viens spilgts zibens uzliesmojums, kam sekoja skaļš pērkona dārds, ar spocīgu gaismu vienā momentā pielēja aizā valdošo piķa melno tumsu, ļaudams Eilai ātri saskatīt klints stāvās sienas un izroboto koka stum­bru, kas izskatījās kā nolūzis sīks zariņš, kuru sadragājis debess gaismas varenais pirksts.

Trīcēdama vairāk no bailēm, nevis no mērcējošā, aukstā lietus, Eila pieķērās amuletam, tiecoties pēc kaut kā, kas varētu viņu pasargāt. Šādu reakciju tikai daļēji izsauca pērkons un zibens. Eilai ne īpaši pa­tika pērkona negaiss, bet viņa jau bija pie tā pieradusi; negaiss dažkārt bija vairāk noderīgs nekā postošs. Pēc zemestrīces radītajiem murgiem sieviete joprojām izjuta emocionālas sekas. Zemestrīce bija milzīgs ļau­nums, kas vienmēr atstāja postījumus un zaudējumus; arī Eilas dzīvi tā apgrieza ar kājām gaisā, tādēļ ne no kā cita viņa tik ļoti nebaidījās.

Beidzot Eila aptvēra, ka ir izmirkuši galīgi slapja, un izņēma no groza sumbra ādas nojumi. Pārvilkusi to pāri guļamādai kā tādu pārvalku, viņa pabāza zem tā galvu. Ari tad, kad Eila jau bija sasildījusies, vēl ilgi pēc tam jaunā sieviete trīcēja, bet nakts otrajā pusē draudīgā vētra bija mitējusies, un viņa beidzot atkal iemiga.

Agro rītu pieskandināja putni ar savu čivināšanu, čiepstēšanu un aizsmakušiem ķērcieniem. Atmetusi nost ādas nojumi, Eila iepriecināta pavērās apkārt. Visa pasaule bija zaļa, tā laistījās spožajā rīta saulē, joprojām slapja pēc lietus. Eila atradās plašā klinšainās upes krastā - vietā, kur mazā upīte, nenovirzoties no sava uzņemtā kursa uz dienvi­diem, meta līkumu uz austrumiem.