Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Dodamās atpakaļ, Eila pa ceļam nolauza koka zaru, noasināja tā vienu galu un izmantoja to par mietu burkānu izrakšanai. Sieviete salika burkānus apmetņa ielocē un pirms atgriešanās upes krastā nolauza vēl vienu žuburainu zaru. Nonākusi savā apmešanās vietā, viņa nolika zaķi un burkānus zemē un savā grozā sameklēja ugunskura aizdedzināšanas piederumus - beržamo kociņu un koka paliktni -, un sāka vākt kopā izskalotos sausos sprunguļus, kas atradās kaulu kaudzes apakšā, kā ari upes malā augušo koku atlūzušos zarus. Ar to pašu darbarīku - ar V veida robu tā plānajā malā, ko viņa bija lietojusi, lai noasinātu rokamo mietu, - Eila no sausā kociņa sagatavoja skaliņus. Pēc tam no vībotnes stumbra nolobīja vaļīgo mizu un no sēklu pākstīm izlobīja uguns zāles izkaltušās pūciņas.

Eila atrada ērtu vietu, kur apsēsties, un izšķiroja malku pēc lieluma, salika sev apkārt posu, aizkuru un lielāka izmēra zarus. Pārbaudījusi koka paliktni, sausu mežvīteņa gabalu, ar krama urbi viņa vienā galā iz­grieza nelielu caurumu un ielika tajā pagājušajā gadā izkaltētu vilkvālī­tes stublāju, lai pārbaudītu, vai cauruma lielums būs atbilstošs. Pēc tam zem koka paliktņa roba šķiedrainās mizas caurumos izkārtoja uguns zāles pūciņas un ar kāju tās saberza, tad ielika robā vilkvālītes stublāja galu un dziļi ieelpoja. Uguns iegūšana prasīja koncentrēšanos.

Salikusi abas plaukstas kopā kociņa augšpusē un koncentrējot spie­dienu uz leju, viņa sāka to šurpu turpu virpināt. Grozot plaukstās ko­ciņu un pastāvīgi to virpinot, izdarot spiedienu virzienā uz leju, Eilas plaukstas gandrīz vai sasniedza koka paliktni. Ja sievietei būtu bijis vēl viens palīgs, tad šim otram cilvēkam tagad būtu īstais laiks sākt šo pašu darbību vēlreiz no augšpuses. Bet viņai vienai pašai bija jāpa­spēj berzēt apakšdaļā un tad tikpat ātri atkal atgriezties ar plaukstām augšpusē, ne mirkli nepārtraucot virpināšanas procesa ritmu, kā arī ne brīdi nepārtraucot izdarīt spiedienu, jo karstums, kas būs radies berzes rezultātā, tikpat ātri var arī izgaist, nemaz nepaspējot kokam likt kūpēt. Tas bija smags darbs, kas neļāva ne mirkli atpūsties.

Nepievērsdama uzmanību sviedriem, kas bija izspiedušies uz pieres un sākuši tecēt acis, Eila bija iegājusi kustības ritmā. Pēc ilgstošas berzēšanas caurums padziļinājās un tajā uzkrājās mīkstā koka skaidas. Saodusi koka dūmu smaku, pirms vēl bija pamanījusi dūmu strūkliņu, jaunā sieviete ieraudzīja, ka caurums kļūst melns. Tas viņu uzmundri­nāja turpināt, kaut arī rokas jau sāpēja. Beidzot maza, kvēlojoša oglīte izdedzināja caurumu koka paliktnī un nokrita uz apakšā paliktās sausās posās kaudzītes. Nākamais posms bija pats kritiskākais - ja sīkā oglīte nodzistu, viņai atkal būtu jāsāk viss no gala.

Eila pieliecās tik tuvu, ka seja atradās gandrīz vai blakus oglītei, un, sākot lēnām pūst, viņa varēja sajust tās siltumu. Viņa vēroja, ka ar katru nākamo elpas pūtienu oglīte kļūst arvien spožāka; kamēr sieviete ievilka plaušās gaisu nākamajam pūtienam, tā atkal apdzisa. Viņa bija nolikusi mazās, savijušās skaidiņas uz kūpošā paliktņa un vērojusi, kā tās kļūst spožākas, bet neaizdegušās pārvēršas melnas. Pēkšņi tomēr uzliesmoja maza guntiņa. Eila pūta stiprāk, pielika vēl vairāk skaidu un, kad mazā kaudzīte sāka jau degt, pievienoja tai pāris aizkura pagaļu.

Viņa meta mieru tikai tad, kad uzliesmoja ari lielās pagales un uguns­kurs dega pilnā spēkā. Sieviete savāca vēl pāris izskaloto malkas gabalu un salika tos kaudzītē blakus ugunskuram; tad ar kādu citu, nedaudz lielāku, robotu darbarīku nomizoja zaļo zaru, kuru bija lietojusi kā mietu, lai izraktu savvaļas burkānus. Iespraudusi zarus ar žuburiem uz augšu katru savā ugunskura pusē tā, lai noasināto zaru varētu brīvi uzlikt uz tiem, viņa ķērās pie zaķa dīrāšanas.

Kad ugunskura lielākās liesmas jau bija apdzisušas un parādījušās karstas ogles, zaķis bija uzdurts uz iesma un gatavs cepšanai. Sākusi jau ādas gabalā vīstīt ķidas, lai tās izmestu, kā bija to darījusi visu ceļojuma laiku, Eila pēkšņi pārdomāja.

"Es varētu izmantot zaķa ādu," viņa nodomāja. "Tas prasītu tikai vienu vai divas dienas…"

Noskalojusi upē savvaļas burkānus un asiņainās rokas, viņa ietina saknes ceļmallapās. Arī pašas lielās, šķiedrainās lapas bija ēdamas, bet Eilai tās negaršoja, viņa nespēja iedomāties tām citu lietojumu kā vien kalpošanu par dziedējošiem apsējiem grieztām brūcēm un nobrāzumiem. Ceļmallapās ietītie burkāni tika nolikti blakus karstajām oglēm.

Uz brīdi nodevusies bezdarbībai un atpūtai, Eila nolēma apstrādāt zaķa ādu. Kamēr maltīte cepās, viņa ar salauztu skrāpējamo no ādas iekšpuses notīrīja asinsvadus, spalvu pūslīšus un plēves, pie sevis no­domājot, ka jāuztaisa jauns darbarīks.