Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Alas atvere, kas izgāja uz dienvidrietumiem, bija maza. Pa to Eila varēja ieiet visā augumā, bet, paceļot roku, spēja aizsniegt griestus. Pie ieejas alas pamatne gāja slīpi uz leju, pēc tam izlīdzinājās. Vēja sanestais dzeltenzemes slānis un senāk alu izmantojušo dzīvnieku sa­stieptās drazas bija izveidojušas augsnes kārtu. Sākotnēji nelīdzenā un akmeņainā alas apakšdaļa tagad bija sauss, noblietēts zemes slānis.

Ieskatījusies iekšā pāri malai, Eila nepamanīja nekādas pazīmes, ka ala pēdējā laikā tikusi izmantota. Klusi ieslīdējusi iekšā, jaunā sieviete sajuta, cik alā ir vēss salīdzinājumā ar karsto, saules apspīdēto klints- radzes malu; viņa gaidīja, kamēr acis apradīs ar alas iekšpusē valdošo krēslu. Alā bija daudz gaišāks, nekā viņa bija gaidījusi, un, iegājusi dziļāk, sieviete ieraudzīja pa caurumu virs alas ieejas ieplūstam saules gaismu un saprata, kāpēc šeit ir. tik gaišs. Viņai uzreiz bija skaidrs arī praktiskais cauruma lietojums. Tā bija izcila priekšrocība, tas ļautu pa­varda dūmiem, neuzkrājoties pie alas griestiem, izplūst pa to ārā.

Tiklīdz acis bija apradušas ar alā valdošo puskrēslu, Eila atklāja, ka var visu labi pārskatīt. Arī alā ieplūstošā gaisma bija liela priekšrocība. Ala ne­bija īpaši liela, bet nebija ari maza. Sienas taisnā leņķī sniedzās no ieejas, paplašinoties alas iekšienē, līdz atdūrās pie ļoti taisnās aizmugurējās sie­nas. Alas kopējo formu varētu raksturot kā aptuvenu trijstūri ar virsotni pie ieejas un austrumu malu garāku nekā rietumu. Tumšākā vieta bija austrumu puses tālākais stūris; šī vieta bija jāpārbauda vispirms.

Uzmanīdamās no plaisām un ejām, kas norādītu uz dziļāku pazemi­nājumu, kur varētu sagaidīt slēptas briesmas, Eila lēnām vrzljās gar austrumu sienu. Blakus tumšajam stūrim no sienas bija nokrituši klints- gabali un gulēja uz alas grīdas nekārtīgā kaudzē. Sieviete pārrāpoja pāri kaudzei, sataustīja izcilni, aiz kura bija tukšums.

Eila apsvēra, vai nevajadzētu atnest lāpu, bet tad pārdomāja. Viņa nebija ne dzirdējusi, ne saodusi, ne sataustījusi nekādas dzīvības pa­zīmes, aiz kaudzes bija pārredzama tikai neliela stūra daļa. Satvērusi lingu un akmeņus vienā rokā, sieviete nožēloja, ka nebija uzvilkusi apmetni, kur ielikt ieročus, un uzrāpās augšā uz izciļņa.

Tumšā sprauga bija zema, viņai bija jāsaliecas, lai tiktu tur iekšā. Bet tas bija tikai padziļinājums, kas otrā galā beidzās ar alas griestu saplūšanu kopā ar grīdas nišu. Pašā tālākajā galā bija redzama kaulu čupa. Eila pasniedzās un paņēma vienu kaulu, tad nokāpa lejā no izciļņa un gar rietumu puses sienu atgriezās pie ieejas. Šai alai bija tikai viena ieeja, izņemot mazo nišu, tai nebija nekādu citu kambaru, ne tuneļu, kas varētu sagādāt pārsteigumus un izvest uz nezināmām vietām. Ala bija mājīga un droša.

Iznākusi spožajā saules gaismā uz lēzenās klintsradzes alas priekšā, Eila aizsedza ar roku acis un pavērās apkārt. Viņa stāvēja klintsradzes pašā augšā. Zemāk pa labi, upes krastā, bija redzama kaulu un izskaloto koku zaru kaudze un akmeņainā upmala. Pa kreisi viņa varēja tālu pār­redzēt visu ieleju. Tālumā upe atkal pagriezās uz dienvidiem, apvīdamās ap pretējā krasta stāvo klints sienas pamatni, bet tās kreisais krasts kļuva līdzenāks un pārgāja stepē.

Eila izpētīja kaulu, ko bija iznesusi no alas. Tas bija liela brieža stilba kauls, ļoti vecs un sažuvis, ar skaidri saredzamām zobu pēdām, kur tas bijis sašķelts, lai tiktu klāt pie kaula smadzenēm. Zobu pēdas kaulā, ma­niere, kādā tas ticis košļāts, izskatījās pazīstama - un tomēr ne. Eila bija pārliecināta, ka plēsējs bijis kaķu dzimtas pārstāvis. Viņa pazina plēsējus daudz labāk par pārējiem klana ļaudīm. Ar tiem sieviete bija trenējusies mednieces iemaņās, bet tikai uz daudz mazākiem un vidēja lieluma sugas pārstāvjiem. Šīs zobu pēdas bija atstājis kāds liels kaķu dzimtas eksem­plārs, ļoti liels. Eila pagriezās apkārt un vēlreiz pārskatīja alu.

Alu lauva! Reiz šis droši vien bijis alu lauvu midzenis. Niša bija ideāla vieta, kur lauvenēm dzemdēt mazos lauvēnus. Eila domāja: "Varbūt tomēr nevajadzētu šeit pārnakšņot? Te varētu būt bīstami." Viņa vēlreiz paskatī­jās uz kaulu. Bet brieža kauls ir tik vecs un šī ala jau vairākus gadus nav izmantota. Turklāt ugunskurs pie alas ieejas atbaidīs dzīvniekus.

"Šī ir jauka ala, tādas bieži negadās atrast. Tur iekšā ir daudz vietas un laba zemes grīda. Nedomāju, ka tur iekšā ir mitrs, pavasara plūdi tik augstu nesniedzas. Tur ir pat dūmu noplūdes caurums. Šķiet, ka aiziešu pēc savām mantām, atnesīšu ādas, grozu, malku un sakuršu pavardu." Eila steidzās lejā uz upes krastmalu. Atgriezusies viņa alas priekšpusē, uz pārkares, uz saulē sakarsušajiem akmeņiem izklāja žāvēties sumbra ādas nojumi un guļamādas un ienesa grozu alas iekšpusē, pēc tam uznesa arī vairākus malkas klēpjus. "Varbūt man vajadzētu atnest arī dažus pavarda akmeņus?" viņa nodomāja, kāpdama atkal lejā.