"Tas ir krams!" tuvāk tos apskatījusi, Eila pie sevis nodomāja. "Esmu par to pilnīgi pārliecināta. Man ir vajadzīgs kāds sitamais, lai pārskaldītu to uz pusēm, bet jau tagad esmu par to pārliecināta." Priecīgi satraukta, jaunā sieviete pārlaida acis upes krastam, meklēdama kādu gludu, ovālu akmeni, kuru varētu ērti satvert rokās.
Atradusi tādu, viņa nosita krītainā akmens ārējo apvalku. Baltais apvalks pārplīsa, atklādams iekšpusē tumši pelēka akmens blāvo spīdumu.
"Tas ir krams! Es zināju, ka tā būs!" Eilas prātā jau joņoja domas par dažādiem darbarīkiem, kurus viņa varētu pagatavot. "Es pat varētu uztaisīt sagataves, tad man nebūs jāuztraucas, ja kaut ko salauzīšu." Viņa atvilka vēl pāris smagu akmeņu, kādu gabalu tālāk noskaloja krīta paliekas un palaida peldēt pa straumi, kura tās aiznesa pie klints sienas pakājes. Šāds atklājums iedrošināja Eilu papētīt tālāk.
Klints siena, kas plūdu laikos ātri tekošajam ūdenim radīja barjeru, iesniedzās upes līkumā. Normālos apstākļos ūdens līmenis bija pietiekami zems, upei varēja piekļūt no visām pusēm. Palūkojusies tālumā, Eila sastinga. Viņas priekšā pavērās ieleja, kuru viņa bija redzējusi no augšas.
Aiz līkuma upe kļuva platāka un burbuļodama vēlās pāri akmeņiem, kurus atsedza seklais ūdens. lā plūda uz austrumiem, aizvīdamās tālāk pretējās stāvās aizas klints pakājē. Gar tuvāko krastu koki un krūmi bija pasargāti no postošā vēja, tāpēc tie plauka un zēla visā savā krāšņumā. No Eilas pa kreisi, aiz akmens aizsprosta, aizas stāvā siena kļuva lēzenāka un ziemeļaustrumu virzienā saplūda kopā ar stepi.
Priekšā pavērās plašā ieleja, kas bija pļava ar lekni saaugušu zāli; pūšot vējam no ziemeļu nogāzes, zāle viļņojās; pļavas vidū ganījās mazs stepju zirgu bariņš.
Noraudzīdamās skaistajā un mierpilnajā ainavā, Eila nespēja noticēt, ka izkaltušās un vējainās stepes vidū var eksistēt šāda pasakaina vieta. Ieleja bija krāšņa oāze - maza pārpilnības saliņa -, kas paslēpusies izkaltušo līdzenumu spraugā; it kā pati daba, kuru visapkārt bija ierobežojis stepes praktiskais taupīgums, šajā vietā, kur izdevība to pieļāva, dāsni dāvāja savas balvas.
Ieinteresējusies par zirgiem, jaunā sieviete viņus pētīja no attāluma. Tie bija spēcīgi, pamaza auguma dzīvnieki ar diezgan īsām kājām, resniem kakliem un smagām galvām, ar lieliem, masīviem purniem, kas viņai atgādināja dažu klana vīriešu pamatīgos degunus. Zirgiem bija bieza, savēlusies spalva un īsas, sarainas krēpes. Kaut ari daži zirdziņi bija pelēkā krāsā, lielais vairums bija dzeltenbrūnos toņos - dabiskā bēša un izkaltuša siena krāsu gammās. Prom no bara, vienā tā pusē, bija nostājies dzeltenbrūns ērzelis, un Eila pamanīja arī vairākus kumeliņus tādā pašā krāsā. Ērzelis pacēla galvu, papurināja īsās krēpes un iezviedzās.
- Lepojies ar savu klanu, vai ne? - Eila smaidīdama žestikulēja. Turēdamās pie krūmiem, kas ieskāva upi, viņa sāka iet pa pļavu. Pat nepiedomājot pie tā, Eila novērtēja pļavas augus - gan to medicīnisko lietojumu, gan barības vērtību. Mācoties kļūt par klana zāļu sievu, tā bija bijusi daļa no viņas mācību kursa - pazīt un savākt augus atkarībā no to ārstnieciskajām īpašībām, tāpēc loti maz bija tādu augu, kurus viņa uzreiz nevarēja pazīt. Šoreiz sievietes mērķis bija savākt ēdamos augus.
Eila pamanīja lapas un sažuvušus čemurus, kas norādīja uz to, ka dažas collas zem zemes atrodas savvaļas burkāni, bet sieviete tiem pagāja garām, it kā nemaz tos nebūtu pamanījusi. Iespaids bija maldinošs. Viņa atcerēsies šo vietu tikpat precīzi, it kā būtu to iezīmējusi, bet pagaidām lai saknes paliek zemē. Viņas acīgais mednieces skatiens pamanīja zaķa pēdas, un uzreiz visa uzmanība tika pievērsta gaļas sagādei.
Ar klusu, zaglīgu pieredzējušas mednieces gaitu viņa sekoja svaigajām spirām, noliektajiem zāles stiebriem, tikko pamanāmajiem nospiedumiem dubļos, un tieši priekšā pamanīja zaķa aprises - dzīvnieks bija noslēpies zālē. Sieviete sadabūja aiz jostas aizbāzto lingu un pasniedzās pēc diviem akmeņiem, kurus izņēma no apmetņa ieloces. Kad zaķis lēca, viņa jau bija sagatavojusies. Ar dabisku, vairāku gadu garumā trenētu grāciju Eila izmeta pirmo akmeni un jau nākamajā sekundē vēl vienu un pēc tam izdzirdēja tik pazīstamo mīksto būkšķi. Abi metieni bija trāpījuši mērķi.
Eila pacēla medījumu un atcerējās tos laikus, kad pati bija izdomājusi un pašmācības ceļā apguvusi dubultakmeņu mešanas tehniku. Pārāk pašpārliecinātais mēģinājums nogalināt lūsi bija atklājis lingas lietojuma nepilnības. Bet ilgs laiks bija pagājis, trenējoties un šo tehniku pilnveidojot - izmēģinot, kā pareizi ievietot lingā otro akmeni, kad pirmais bija izsviests, - tā, lai varētu izmest abus akmeņus vienu pēc otra.