Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Kas notika? - Laduni uztrauktā balsi jautāja. Tonolans atstāstīja starpgadījumu, kas bija noticis, sastopoties ar plakangalvjiem.

-     Čaroli! - Laduni nospļāvās.

-     Kas ir Čaroli? - Jondalars painteresējās.

-     Kāds jauns vīrietis no Tomasi Alas, kaušļu bandas vadonis, kurš ir ieņēmis galvā plakangalvjus izjokot. Mums ar plakangalvjiem nekad nekādu problēmu nav bijis. Viņi dzīvoja savā upes pusē; mēs palikām savējā. Ja mums kādreiz nācās upi šķērsot, viņi turējās pa gabalu un lika mūs mierā, ja vien neuzkavējāmies viņu teritorijā pārāk ilgi. Tādās reizēs viss, ko viņi pasāka, bija - viņi darīja mums zināmu, ka vienkārši mūs vēro. Ar to ari bija pietiekami, jo ikvienu cilvēku padara nervozu, ja plakangalvju bariņš viņu visu laiku novēro.

-    Tā ir gan! - Tonolans piekrita. - Bet kā to saprast: izjokoja plakan­galvjus? Es nu gan neuzprasītos uz nepatikšanām ar viņiem.

-     Viss sākās kā nevainīgs joks. Kāds iedrošināja kādu citu pieskriet pie plakangalvjiem un viņiem pieskarties. Ja plakangalvji ir aizkaitināti, viņi var diezgan naidīgi uzvesties. Pēc tam jaunie vīrieši sāka aplenkt katru plakangalvi, kuru satika klīstam apkārt vienu pašu: ielenca viņu un sāka ķircināt, cenšoties plakangalvi izprovocēt, lai dzenas viņiem pakaļ. Plakangalvji ir ātri, bet viņiem ir īsas kājas. Mūsu vīri parasti var paskriet ātrāk, bet labāk ir skriet tālu prom un neapstāties. Nezinu, kā tas īsti sākās, bet pēc tam jau Čaroli banda sāka viņus sist. Man ir aizdomas, ka viens no tiem plakangalvjiem, kuru viņi bija ķircinājuši, noķēra vienu no saviem pāridarītājiem, un pārējie iesaistījās, lai savu draugu aizstāvētu. Tā tas viss arī sākās, pēc tam jau tas kļuva par ieradumu; pat tad, kad vairāki vīri cīnījās ar vienu pašu plakangalvi, viņi netika sveikā cauri bez pāris pamatīgiem zilumiem.

-    Tam es ticu, - Tonolans piekrita.

-     Tas, kas notika pēc tam, bija vēl briesmīgāk, - Filonija piebilda.

-    Filonija! Tas ir tik pretīgi! Es neesmu tev ļāvis par to runāt! - La­duni kūsāja patiesās dusmās.

-    Ko viņi izdarīja? - Jondalars pavaicāja. - Ja mēs grasāmies iet cauri plakangalvju teritorijai, mums tas ir jāzina.

-    Jā, šķiet, ka tev taisnība, Jondalar. Man vienkārši nepatīk par to runāt Filonijas klātbūtnē.

-    Es esmu pieaugusi sieviete, - Laduni meita uzstāja, bet viņas balss neskanēja pārliecinoši.

Laduni paskatījās uz meitu, padomāja un tad pieņēma lēmumu. - Pla­kangalvju vīrieši sāka staigāt pa pāriem vai bariņos, un Čaroli bandai tas nederēja. Tāpēc viņi sāka ķircināt viņu sievietes. Bet plakangalvju sievietes nekad necīnās pretī. Nav nekāda prieka viņas aiztikt; viņu sievietes tikai saraujas un skrien projām. Tāpēc banda nolēma viņas izmantot citiem mērķiem. Es nezinu, kurš uzdrošinājās un kurš bija pirmais, iespējams, ka Čaroli savus puišus uz to samusināja. Viņš uz to ir spējīgs.

-     Uz ko samusināja? - Jondalars nesaprata.

-     Viņi sāka ar varu piespiest plakangalvju sievietes… - Laduni ne­spēja pabeigt teikumu. Viņš pielēca kājās nikns kā velns. - Tā ir zaimo­šana! Tā ir Mātes apgānīšana, Viņas Baudas veltes zākāšana! Dzīvnieki! Sliktāki par dzīvniekiem! Sliktāki par plakangalvjiem!

-     Tātad tu saki, ka šie vīri guva Baudas velti no plakangalvju sie­vietēm? Piespieda viņas ar varu? Plakangalvju sievietes? - Tonolans pārjautāja.

-   Viņi ar to pat lielījās! - Filonija iesaucās. - Es sev pat tuvumā nelaistu tādu vīrieti, kurš būtu guvis Baudas velti ar plakangalvju sievieti.

-     Filonija! Tu nedrīksti apspriest tādas lietas! Es nepieļaušu, ka pār tavām lūpām nāk tādi riebīgi vārdi, tādas neķītrības! - Laduni bija sašutis. Viņš bija saniknots; vīra acis meta dusmu zibeņus.

-    Jā, Laduni, - Filonija paklausīja, padevībā noliekdama galvu.

-    Interesanti, kā viņi paši pēc tam jutās? - Jondalars apcerēja. - Var­būt tāpēc tas jauneklis svieda man ar akmeni? Domājams, ka viņi ir dusmīgi. Esmu dzirdējis ļaudis runājam, ka plakangalvji varētu būt cilvēki, - un, ja viņi tādi ir…

-     Arī es esmu dzirdējis tādas runas! - Laduni piebalsoja, joprojām cenzdamies nomierināties. - Tam nu gan netici!

-     Bara vadonis, ar kuru mēs satikāmies, bija gana gudrs, un viņi staigā uz divām kājām, tieši tāpat kā mēs.

-     Arī lāči dažkārt staigā uz pakaļkājām. Plakangalvji ir dzīvnieki! Saprātīgi dzīvnieki, bet tomēr dzīvnieki! - Laduni centās saņemt sevi rokās un atgūt kontroles spējas, apzinādamies, ka visi ļaudis jūtas ne­ērti. - Plakangalvji parasti ir nekaitīgi, ja vien viņus neaiztiek, - Laduni turpināja. - Nedomāju, ka sievietes… šaubos, vai viņas apzinās, kāda tā ir necieņa mūsu Mātei. Un visa tā ķircināšanās un kautiņi. Ja dzīvnieki ir pamatīgi saniknoti, viņi uzbrūk pretiniekam.

-    Man šķiet, ka Čaroli banda ir radījusi mums pamatīgas problēmas, - Tonolans secināja. - Mēs gribējām šķērsot upi un iet pa labo krastu, lai nebūtu vēlāk jādomā, kā tikt tai pāri, kad tā kļūs par Lielās Mātes upi.