Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Jondalar, tavi nosacījumi ir bargi, bet, ja varēšu, došu tev visu, ko prasīsi. Sarunāts!

Atvēris mugursomu, Jondalars no augšpuses izņēma dažas mantas, izvilka maisu un iedeva Laduni divus jau apstrādātus krama gabalus. - Dalanars tos atlasīja un sākotnēji apstrādāja, - viņš sacīja.

Laduni sejas izteiksme skaidri norādīja uz to, ka viņam nav nekas pretim pieņemt paša Dalanara atlasītos un apstrādātos krama gabalus, kas domāti viņa ģimenes pavarda dēlam, bet viņš diezgan skaļi nomur­mināja tā, lai visi dzirdētu: - Varbūt šobrīd pārdodu savu dzīvību par diviem krama gabaliem? - Neviens no ļaudīm nebilda ne vārda par iespēju, ka Jondalars var arī neatgriezties, lai savāktu to, ko vēlas.

-    Jondalar, vai tu tā grasies stāvēt un visu laiku pļāpāt? - Tonolans pavaicāja. - Mūs ielūdza piedalīties maltītē, un brieža gaļa tik labi smaržo. - Tonolana sejā rotājās plats smaids, un viņam pie sāniem stāvēja Filonija.

-    Jā, ēdiens ir gatavs, - jaunā sieviete apstiprināja, - medības bija veiksmīgas, neesam pat neko daudz izlietojuši kaltēto gaļu, ko bijām paņēmuši līdzi. Tagad, kad esi atvieglojis savu somu, tajā būs vieta, lai paņemtu līdzi kādu gaļas gabalu, vai ne? - viņa piebilda, viltīgi uzsmaidīdama Laduni.

-    Tas būtu ļoti laipni. Laduni, tu vēl neesi mani iepazīstinājis ar sava pavarda skaisto meitu, - Jondalars aizrādīja.

-    H ir viena šausmīga diena, kad tava paša ģimenes pavarda meita sāk iedragāt tavu prasmi, - vīrs nomurmināja, bet viņa smaids bija lepnuma pilns. - Jondalars no Zelandoni, Filonija no Losaduni.

Meitene pagriezās, lai paskatītos uz vecāko brāli, un pēkšņi atklāja, ka ir pilnīgi pazudusi zilajās, dzīvīgajās acīs, kas no augšas smaidīdamas uz viņu nolūkojās. Aiz apjukuma nosarkusi, viņa atklāja, ka arī otrs brālis ir tikpat pievilcīgs; meitene nolieca galvu, lai noslēptu savu mulsumu.

-    Jondalar! Nedomā, ka es neredzu to spīdumu tavās acīs. Atceries, es pirmais viņu ieraudzīju! - Tonolans jokoja. - Nāc nu, Filonija! Vedīšu tevi prom no šejienes. Gribu tevi brīdināt: turies tālāk no mana brāļa! Tici man, tu negribēsi ar viņu ielaisties nekādās darīšanās. Es to zinu. -

Tonolans pagriezās pret Laduni un ar izsmieklu aizvainots piebilda: - Viņš to dara pastāvīgi. Ir vajadzīgs tikai viens acu skatiens. Ja vien es būtu piedzimis ar sava brāļa dotībām!

-     Mazo brāl, tev pašam piemīt daudz vairāk dotību, nekā kādam cilvēkam dzīves laikā nepieciešams, - Jondalars atbildēja, iesmiedamies savus dziļos, spēcīgos un sirsnīgos smieklus.

Filonija pagriezās atpakaļ pie Tonolana un šķita atvieglota, ierau­dzījusi, ka Tonolans vēl aizvien ir tikpat pievilcīgs kā tad, kad viņa uz to lūkojās iepriekšējo reizi. Puisis aplika viņai roku ap pleciem un stūrēja uz ugunskura otru pusi, bet Filonija pagrieza galvu atpakaļ, lai vēlreiz paskatītos uz otru brāli. Pašpārliecināti smaidīdama, sieviete paziņoja: - Kad mūsu alā ierodas kāds viesis, mēs allaž rīkojam svētkus, lai godinātu Dunu.

-    Viņi nenāks mums līdzi uz alu, Filonija, - Laduni meiteni palaboja. Kādu brīdi jaunā sieviete izskatījās vīlusies, tad, pagriezusies pret To- nolanu, pasmaidīja.

-     Ak, ja es būtu atkal jauns! - Laduni nosmēja. - Bet sieviete, kas godina Dunu, šķiet, daudz biežāk tiek aplaimota ar jaunām atvasītēm. Lielā Zemes Māte aplaimo tos, kuri māk Viņas veltes novērtēt.

Jondalars pārvietoja savu mugursomu aiz baļķa un tad devās pie ugunskura. Brieža gaļas sautējums sutinājās katlā, kas bija izgatavots no ādas, kura nostiprināta ar kopā sasietiem kauliem. Katls bija paka- rināts tieši virs uguns. Verdošais šķidrums bija pietiekami karsts, lai gaļa labi izsutinātos, un katla vārīšanās temperatūra tika saglabāta pietiekami zema, lai ēdiens nepiedegtu. Paša ādas katla temperatūra bija daudz augstāka nekā tajā esošais verdošais sautējums.

Kāda sieviete pasniedza Jondalaram koka bļodiņu ar sātīgo un gardo virumu un apsēdās viņam blakus uz baļķa. Viņš izmantoja savu krama nazi, lai sagrieztu gaļas gabalus un dārzeņus - viņi bija pielikuši klāt kaltētas augu saknes - un ēda virumu tieši no bļodas. Kad Jondalars bija ticis galā ar maltīti, sieviete viņam pasniedza mazāku bļodiņu ar zāļu tēju. Viņš pateicībā pasmaidīja. Sieviete bija pāris gadu vecāka par Jondalaru, tieši tik daudz, lai brieduma patiesais burvīgums būtu paspējis nomainīt jaunības skaistumu. Arī sieviete viņam uzsmaidīja un atkal apsēdās blakus.

-     Vai tu runā Zelandoni valodā? - Jondalars pajautāja.

-     Runāju maz, saprotu vairāk, - sieviete atbildēja.

-     Vai man vajadzētu palūgt Laduni, lai mūs iepazīstina, vai arī tu pati man pateiksi savu vārdu?

Ar nelielu augstprātīgu labvēlību, kas piemīt vecākām sievietēm, viņa atkal pasmaidīja. - Tikai jaunām sievietēm vajag, lai kāds pasaka viņu vārdu. Es - Lanalija. Tu - Jondalars?