Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Nogāzes galvenokārt bija apaugušas ar priedēm, šur tur bija redza­mas arī parastās egles, sudrabegles un lapegles. Tuvāk pie upes pārsvarā auga alkšņi, bieži varēja redzēt arī vītolus un papeles, bet retāk - pundurozolus un dižskābaržus, kas neizauga lielāki par panīkušiem krūmiem.

Upes kreisais krasts pārgāja pakāpeniskā slīpumā. Jondalars un Tono­lans rāpās pa to augšup, līdz sasniedza kāda augsta kalna virsotni. Pār­skatīdami apkārtni, abi vīrieši ieraudzīja nelīdzenu, mežonīgu, skaistu zemi, kuras izskatu maigāku padarīja balts miglas slānis, kas bija pie­pildījis ieplakas un pielīdzinājis atsegumus. Bet šī dūmaka padarīja iešanu vēl grūtāku.

Viņi nebija ieraudzījuši nevienu cilvēku grupu, kas dzīvotu kādā no alām un dēvētu sevi par Losaduni. Jondalars jau sāka domāt, ka abi būs tos palaiduši garām.

-     Paskaties! - Tonolans norādīja ar roku.

Jondalars ar acīm sekoja brāļa paceltās rokas virzienam un ieraudzīja ceļamies augšup no pameža tievu dūmu strūkliņu. Viņi steidzīgi devās uz to pusi un drīz vien nonāca pie mazas cilvēku grupiņas, kas bija sasēdusi ap ugunskuru. Pacēluši abas rokas sev priekšā ar plaukstām uz augšu pieņemtajā draudzības un atklātības sveicienā, brāļi iegāja bariņa vidū.

-     Esmu Tonolans no Zelandoni. Šis ir mans brālis Jondalars. Mēs pašlaik veicam Ceļojumu. Vai šeit kāds runā mūsu mēlē?

Priekšā iznāca kāds pusmūža vīrietis, ari turēdams savas rokas tādā pašā manierē. - Mani sauc Laduni no Losaduni. Esiet sveicināti pie mums Lielās Zemes Mātes Doni vārdā! - Ar vienu roku vīrietis cieši satvēra abas Tonolana rokas un tādā pašā veidā sasveicinājās arī ar Jondalaru. - Nāciet! Apsēdieties pie uguns! Mēs drīz ieturēsim maltīti. Vai piebiedrosieties mums?

-    Jūs esat ļoti laipns, - Jondalars vēsi atbildēja.

-     Es savā Ceļojumā gāju uz rietumiem un paliku alā pie Zelandoni. Tas bija sen, pirms vairākiem gadiem, bet jebkurš no Zelandoni tiek laipni gaidīts pie mums. - Vīrs pieveda abus brāļus pie baļķa, kas bija nolikts blakus ugunskuram. Virs baļķa bija pieslieta nojume, kas uz tā sēdošos pasargāja no lietus un sliktiem laikapstākļiem. - Lūdzu, atpūtieties un noņemiet savas mugursomas! Jūs droši vien nesen esat nonākuši lejā no ledāja?

-    Pirms pāris dienām, - Tonolans atbildēja, nokratīdams no muguras savu nešļavu.

-     Tagad jau ir par vēlu to šķērsot - kuru katru brīdi sāksies fēns.

-    Fēns? - Tonolans brīnījās.

-    Pavasara vējš, silts un sauss, kas nāk no dienvidrietumiem. Tas pūš tik spēcīgi, ka koki ar visām saknēm tiek izrauti no zemes; tiek nolauzti lielie zari, un fēns ātri izkausē sniegu. Pēc pāris dienām tas būs beidzies, un tad parādīsies pirmie pumpuri, - Laduni skaidroja savu sakāmo, ar roku izdarīdams plašu vēzienu, it kā domādams sniegu. - Fēns var būt nāvējošs, ja tas sāk pūst, kamēr esat uz ledāja. Ledus kūst ļoti ātri, un ledājā atveras plaisas. Zem jūsu kājām paveras spraugas un kļūst slidens. Pāri ledājam sāk plūst strauti un pat upes.

-    Un tas vienmēr nes līdzi Ļaunumu, - piebilda jauna sieviete, iesais­tīdamās Laduni stāstā.

-     Ļaunumu? - Tonolans pārjautāja.

-     Ļaunos garus, kas atlido kopā ar vēju. Tie visus padara kašķīgus. Ļaudis, kas nekad nav bijuši aizkaitināti, pēkšņi sāk strīdēties. Tie, kas bijuši laimīgi, sāk nemitīgi raudāt. Gari var padarīt tevi slimu vai, ja jau esi slims, var izraisīt tevī vēlmi nomirt. Var palīdzēt vienīgi tas, ja zini, ko sagaidīt, bet tajā laikā visi ļaudis noteikti ir sliktā noskaņojumā.

-     Kur tu tik labi iemācījies runāt Zelandoni valodā? - Tonolans pa­jautāja, atzinīgi uzsmaidīdams pievilcīgajai, jaunajai sievietei.

Jaunā sieviete atbildēja Tonolanam ar atklātu skatienu, bet uz atbildi norādīja Laduni virzienā.

-     Tonolan no Zelandoni, šo sievieti sauc Filonija no Losaduni, viņa ir manas ģimenes pavarda meita, - sacīja Laduni, ātri izprazdams viņas mēmo lūgumu oficiāli iepazīstināt. H Tonolans uzzināja, ka meitene sevi augstu vērtē un bez oficiālas iepazīstināšanas ar svešiniekiem nesarunā­jas, pat ar jauniem, izskatīgiem svešiniekiem, kas veic Ceļojumu, ne.

Tonolans paplēta rokas oficiālam iepazīšanās žestam, viņa acis atzi­nīgi novērtēja meiteni. Kādu bridi svārstīdamās, it kā kaut ko apsvēr­dama, meitene ielika savas rokas Tonolana plaukstās. Jaunākais brālis pievilka viņu tuvāk. - Filonija no Losaduni, Tonolans no Zelandoni ir pagodināts, ka Lielā Zemes Māte ir apveltījusi viņu ar tavu klātbūtni, - to sacīdams, viņš zinoši pasmaidīja.

Filonija nedaudz piesarka no drosmīgā mājiena, ko viņš bija ielicis savā runā, atsaucoties uz Mātes velti, kaut ari Tonolana vārdi bija tikpat oficiāli kā viņa žesti. No vīrieša pieskāriena Filonija izjuta satraukuma tirpas; meitenes acis pazibēja aicinājuma un atsaucības dzirkstellte.

-     Un tagad pastāsti man, - Tonolans turpināja, - kur tu iemācījies Zelandoni valodu?