Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Debesis bija dzidri zilas. Milzīgais, baltais, saules staru apspīdētais un neskartais sniega klajums žilbināja acis. Bija jau pienācis pavasaris, bet viņu augstienē nekas vēl par to neliecināja. No maisa, kas karājās pie jostas, Jondalars izņēma sniega brilles. Tās tika apsietas ap galvu un bija izgatavotas no koka - izgrebtas tā, ka pilnībā aizsedza acis, tikai pašā vidū atstāta šaura horizontāla spraudziņa. Pēc tam, ar ātru kājas kustību iekāpis sniega kurpju cilpās, piestiprinājis tās ap potītēm un pēdām, vīrietis pasniedzās pēc mugursomas.

Tonolans pats bija darinājis savas sniega kurpes. Viņš bija pīķu izga­tavošanas meistars. Mazais brālis bija paņēmis līdzi savu mīļāko pīķu kātu līdzinātāju - rīku, kas izveidots no brieža raga, kam noskaldīti liekie žuburi un vienā galā izdobts caurums. Tajā bija smalki iegrebti dzīvnieku un pavasara augu attēli, daļēji tāpēc, lai godinātu Lielo Zemes Māti un pārliecinātu Viņu ļaut dzīvnieku gariem pievilināt medījumus uz pīķiem, kas bija izgatavoti ar šo rīku, un ari tāpēc, ka Tonolanam ļoti patika pats grebšanas process. Medību laikā pīķu zaudēšana bija neizbēgama, un tie pastāvīgi bija jāizgatavo no jauna. Līdzinātājs bija neaizstājams, īpaši pīķa smailā gala apstrādei no tās vietas, kur kāts uzsāk slīdējumu caur rokas satvērienu. To lietoja šādi: ievietoja pīķa kāta rokturi līdzinātāja caurumā un, ar roku uzspiežot šur vai tur, iz­mantojot sviras darbības principu, to iztaisnoja. Tonolans zināja, kā padarīt koku lokanu: to karsēja virs kvēlojošiem akmeņiem vai tvaika, tādējādi iztaisnojot rokturi vai ari izliecot koka gabalu, lai pagatavotu sniega kurpi. Tie bija viena aroda dažādi paņēmieni.

Jondalars pagriezās, lai paskatītos, vai brālis ir gatavs doties ceļā. Abi pamāja viens otram ar galvu un, laizdamies lejup pa slīpo nogāzi uz zemāk esošo pamežu, uzsāka Ceļojumu. Pa labi, pāri koku galot­nēm, viņi ieraudzīja sniega klāto alpīno piekrastes joslu, bet tālumā - masīvas kalnu grēdas, vistālāk ziemeļos esošās kores robotās ledus smailes. Dienvidaustrumos viena smaila, saules apmirdzēta virsotne pacēlās augstu pāri savām pārējām māsām.

Salīdzinājumā ar augstkalni, ko abi brāļi bija šķērsojuši, šī virsotne neizskatījās lielāka par parastu pauguru. Atšķirībā no augstajām vir­sotnēm dienvidu pusē priekšā esošais kalnu masīvs bija tikai senu, erozijas saēstu kalnu paliekas. Tomēr arī tas bija gana augsts un gana tuvu izrobotajai milzīgo ledāju grēdai, kas ne tikai aptvēra, bet pat pār­klāja kalnus un pakalnes, lai uz salīdzinoši lēzenās virsmas cauru gadu saglabātos ledus kārta. Kādudien, kad kontinentālais ledājs atkāpsies uz savām polārajām mājām, augstkalne apaugs ar mežu. Toreiz tā bija ledājiem klāta augstiene - neliels fragments no ziemeļos esošā mūžīgā sasaluma klātās zemeslodes.

Kad abi brāļi bija sasnieguši mežu, viņi noņēma brilles, kas, protams, pasargāja acis no spožās saules gaismas, bet arī ierobežoja redzamību. Nedaudz tālāk, lejā pa nogāzi, viņi atrada nelielu strautiņu, kas spraucās cauri klints spraugām un bija radies no kūstošā ledus; sākumā tas bija tecējis pazemē, tad, attīrījies no piesērējumiem, izplūda virszemē un tagad kalpoja par veldzējošu avotu. Sniegotu malu ieskauts, strautiņš plūda tālāk tāpat kā daudzas citas ledāja tērcītes.

-    Ko tu par to domā? - Tonolans jautāja, norādot uz strautu. - Ap­mēram tā Dalanars aprakstīja Mātes upes atrašanās vietu.

-Ja tā ir Donau, tad mēs drīz par to uzzināsim. Tikko atradīsim trīs mazākas upītes, kas satek kopā un plūst uz austrumiem, tad ari būsim nonākuši pie Lielās Mātes upes; tā viņš stāstīja. Man šķiet, ka jebkurš no šiem strautiem galu galā mūs aizvedīs pie tās.

-     Nu tad turēsimies kreisajā pusē. Vēlāk to vairs nebūs tik viegli šķērsot.

-     Tā tas ir, bet Losaduni dzīvo upes labajā krastā, un mēs varam iegriezties vienā no viņu alām. Kreisais krasts tiek uzskatīts par pla- kangalvju zemi.

-    Jondalar, neiesim pie Losaduni, - Tonolans ierosināja, nopietni pa­smaidīdams. - Tu taču zini, ka viņi gribēs, lai mēs paliekam ilgāku laiku, un mēs jau tik ilgi viesojāmies pie Lanzadoni. Ja būtu izgājuši vēl vēlāk, tad vispār nebūtu varējuši tikt pāri ledājam. Tad mums būtu bijis jāiet pa apkārtceļu, un tā teritorija patiešām ir plakangalvju zeme. Es gribu doties tālāk, tik tālu uz dienvidiem vairs nevar būt daudz pla­kangalvju. Nu un kas, ja ari kādu satiksim? Tu taču nebaidies no pāris plakangalvjiem, vii ne? Tu taču zini, kā mūsu ļaudis uzskata: nogalināt plakangalvi ir tas pats, kas nogalināt lāci.

-    Es to neesmu dzirdējis, - slaidais vīrietis atbildēja; viņa pierē ievil­kās rūpju rievas. - Neesmu pārliecināts, ka vēlos sastrīdēties ar lāci. Esmu dzirdējis nostāstus, ka plakangalvji ir diezgan gudri. Daži ļaudis uzskata, ka viņi ir gandrīz vai cilvēki.

-     Varbūt plakangalvji ir ari gudri, bet viņi nemāk sarunāties. Viņi ir tikai dzīvnieki.