Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Saule, noslīdējusi zemu pie rietumu debesim, žilbināja acis. Meklē­dama, kur ierīkot apmetni, Eila bija gājusi pa garu nogāzi. "Atkal apme­šanās bez ugunskura," viņa nodomāja un priecājās, ka bija uzpildījusi ūdens somu. Bet drīz vien viņai būs jāatrod vēl ūdens. Jaunā sieviete bija nogurusi, izsalkusi un dusmīga pati uz sevi, ka bija piegājusi tik tuvu alu lauvām.

Vai tā bija zīme? Vai tas bija tikai laika jautājums? Kas gan lika sievietei domāt, ka viņa varētu izbēgt nāves lāstam?

Saules mirdzums pie pamales līnijas bija tik spilgts, ka viņa gandrīz vai nemaz neievēroja augstienes kraujo malu. Aizklājusi acis, Eila nostā­jās kraujas malā un ieskatījās aizā. Lejā plūda maza upīte ar mirdzošu ūdeni, kuru no abām malām ieskāva koki un krūmi. Klinšainā akmeņu aiza pavēra skatu uz brīnišķīgu, zaļu, mierīgu ieleju. Kādu gabalu tālāk, lauka vidū, pēdējie saules stari apspīdēja mazu zirgu ganāmpulku, kas mierīgi tajā ganījās.

-           

2

-     Pastāsti, Jondalar, kāpēc nolēmi nākt man līdzi? - jautāja jauns vīrietis brūniem matiem, atsvabinādams mietus no telts, kas bija uz­celta, saliekot kopā vairākus zvērādas gabalus. - Tu taču Maronai teici, ka tikai apciemosi Dalanaru un parādīsi man ceļu, lai pirms mierīgas dzīves uzsākšanas vēl paveiktu īsu Ceļojumu. Tev bija jādodas uz Va­saras sapulci ar Lanzadoni un jābūt tur uz precību ceremoniju. Par to viņa būs varen nikna, un Marona reiz nu ir tā sieviete, kuras niknumu es uz savas ādas izbaudīt nevēlētos. Vai esi pārliecināts, ka pašlaik ne­bēdz no viņas prom? - Tonolans savu sakāmo pateica bezbēdīgā tonī, bet nopietnība acīs atklāja viņa patieso dabu.

-    Mazo brāl, kāpēc gan tu domā, ka esi mūsu ģimenē vienīgais, kam piemīt ceļošanas kāre? Tu taču nedomāji, ka es tev vienam ļaušu aiziet? Lai pēc tam, pārnācis mājās, tu varētu lielīties ar savu garo Ceļojumu. Kādam ir jāiet tev līdzi, lai apstiprinātu tavu stāstu patiesumu un pa­sargātu no nepatikšanām, - atbildēja gara auguma gaišmatains vīrietis, pieliecoties, lai ieietu teltī.

Telts iekšienē bija gana daudz vietas, lai varētu ērti tupēt uz ceļiem, bet ne stāvēt kājās, un tā bija pietiekami liela, lai abiem pietiktu vietas gulēšanai un vēl līdzpaņemtajām mantām. Telti balstīja trīs mieti, kas bija izvietoti centrā, aptuveni vidū; garākajam mietam bija piestiprināts ādas atloks, lai pasargātos no lietus; ja gadījumā telts iekšienē tiktu sakurts ugunskurs, ar tā palīdzību varēja izlaist ārā dūmus. Jondalars izņēma visus trīs mietus un pa telts atveri atkal izrāpoja ārā.

-     Pasargāt mani no nepatikšanām! - Tonolans iesaucās. - Man pat būs vajadzīgas acis pakausī, lai piesegtu tavu aizmuguri! Pagaidi tikai, līdz Marona uzzinās, ka neesi kopā ar Dalanaru un Lanzadoni, kad viņi ieradīsies Sapulcē. Viņa var izlemt pārvērsties par Doni [3] un pārlidot pāri ledājam, kuru mēs tikko šķērsojām, lai dabūtu tevi rokā, Jondalar. - Abi brāļi sāka locīt telti, kas atradās viņiem pa vidu. - Viņa jau sen kā metusi uz tevi acis, un tieši tad, kad Marona nodomāja, ka ir jau tevi dabūjusi, tu izlem, ka ir laiks doties Ceļojumā. Man šķiet, ka tu vienkārši nevēlies bāzt galvu tajā cilpā un ļaut, lai Zelandoni to savelk ciešāk. Man liekas, ka lielais brālis baidās no sievas apņemšanas. - Abi vīrieši nolika telti blakus mietiem. - Vairumam vīriešu tavos gados ir jau viens vai divi bērni un pašam savs pavards, - Tonolans piebilda, par to saņemdams draudzīgu dunku no sava vecākā brāļa, un tagad arī brāļa pelēkās acis smaidīja.

-    Vairumam vīriešu manos gados! Esmu tikai trīs gadus vecāks par tevi, - Jondalars iebilda, tēlodams dusmas. Tad viņš sirsnīgi iesmējās; smieklu dabiskums bija vēl pārsteidzošāks, jo tāda reakcija bija pilnīgi negaidīta.

Abi brāļi bija tik dažādi - kā diena un nakts, bet mazākajam, tumš­matainajam, piemita lielāka bezrūpība. Tonolana draudzīgā daba, aiz­raujošais smaids un gaišie smiekli padarīja viņu par tādu cilvēku, kuru visur uzņem ar prieku, un viņš allaž bija gaidīts viesis. Jondalars bija daudz nopietnāks, viņa piere bieži vien savilkās grumbās, uz kaut ko koncentrējoties vai uztraucoties, kaut arī viņš bieži smaidīja, it īpaši būdams kopā ar brāli, tomēr reti kad viņš tik sirsnīgi smējās. Bet tajās retajās reizēs, kad Jondalars smējās, viņa patiesais smieklu dabiskums visiem nāca kā liels pārsteigums.

-    Kā tu vari zināt, ka Marona jau negaida kādu mazuli, kuru atnest pie mana pavarda, kad atgriezīsimies? - Jondalars pajautāja, kad abi sāka rullēt ādas gabalu, kas tika izmantots kā mazāka nojume, balstīta ar vienu no mietiem.