Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kad asaras bija izsīkušas un raudāšana mitējās, Eila jutās iztukšota, bet nežēlīgās sāpes bija rimušās. Pēc brītiņa sieviete aizgāja līdz upei un noskaloja seju, tad ielika grozā arī savu zāļu somu. Viņai nebija jāpārbauda tās saturs; Eila precīzi zināja, kas tajā atrodas.

Pasniegusies pēc rokamā mieta, viņa to atmeta malā, jo dusmas ņēma virsroku pār bēdām un uzkurināja sievietes apņemšanos. "Brouds nekad nesagaidīs manu nāvi! Viņa dēļ es nemiršu!"

Eila dziļi ieelpoja un piespieda sevi turpināt kravāt grozu. Viņa ielika tajā arī uguns aizdedzināšanas rīkus un sumbra ragu, tad no sava ap­metņa ieloces izņēma vairākus krama instrumentus. No otras ieloces viņa izņēma apaļu oli, pameta to gaisā un atkal noķēra. Jebkurš pareiza lieluma akmens varētu noderēt lingai, bet ar gludiem un apaļiem akme­ņiem varēja panākt lielāku precizitāti. Pāris oļu viņa paturēja.

Pēc tam jaunā medniece pasniedzās pēc lingas - briežādas strēmeles, kam vidū bija izliekums akmeņu ielikšanai; no ilgās lietošanas abi lin­gas gali bija nodiluši plāni un savijušies striķī. Nebija nekādu šaubu - linga jāpatur. Eila atsēja garo ādas siksnu, kas bija apsieta ap viņas mīksto zamšādas apmetni, lai tajā izveidotos ieloces, kurās viņa pārnē­sāja dažādas lietas. Apmetnis nokrita, un Eila stāvēja kaila, vienīgi ap kaklu aukliņā bija pakarināts mazs ādas maisiņš, kurā sieviete nēsāja savus amuletus. Arī to viņa noņēma un noskurinājās; bez amuletiem Eila sajutās vēl kailāka nekā bez apmetņa, jo mazie, cietie priekšmeti ādas maisiņā izraisīja drošības izjūtu.

Tas tad ari bija viss, tā bija visa Eilas mantība - viss nepieciešamais izdzīvošanai un vēl zināšanas, iemaņas, pieredze, prāts, apņēmība un drosme.

Veikli ietinusi amuletu maisiņu un lingu savā apmetnī un ielikusi to grozā, sieviete tam aptina apkārt lāčādu un aizsēja ar garu auklu. Pēc tam visu saini vēl ievīstīja sumbra ādas nojumē un ar garu vīteņa stīgu to piesēja pie divžuburu stumbra.

Kādu brīdi Eila vērās platajā upē, tās tālajā otrajā krastā un do­māja par savu totēmu, tad apbēra ar smiltīm ugunskuru un, iestūmusi divžuburu baļķi ar visu savu dārgo mantību upē, bija gatava laisties lejup pa straumi. Pati, pieķērusies stumbra žuburainajā galā, paņēma garus mietus no bijušā koka zariem un, ar tiem atgrūdusies, iestūma plostu.

Upe no izkusušajiem ledāja ūdeņiem joprojām bija auksta; saltā straume ieskāva Eilas kailo ķermeni. Viņa izmisīgi cīnījās pēc elpas, bet drīz vien jau ķermenis pierada pie stindzinošā aukstuma. Mētājot baļķi pa krācēm, spēcīgā straume to sagrāba un centās paveikt savu darbu - aiznest stumbru uz jūru, bet žuburainais zars to nostabilizēja un neļāva tam virpuļot pa krācēm. Spēcīgi airēdamās ar kājām, Eila cīnījās cauri bangojošajai straumei un īrās pāri uz pretējo krastu.

Bet viss šis pasākums bija mokoši lēns. Ikreiz, kad Eila paskatījās uz pretējo krastu, tas atradās daudz tālāk, nekā viņa bija cerējusi to ieraudzīt. Daudz ātrāk viņa virzījās lejup pa straumi, nevis šķērsām pāri upei. Kad upe bija jau panesusi viņu garām tai vietai, kur Eila bija nodomājusi izkāpt otrā krastā, sieviete bija pārguruši un aukstais ūdens bija pazeminājis viņas ķermeņa temperatūru. Eila drebēja no aukstuma; visi muskuļi sāpēja. Bija tāda sajūta, it kā viņa irtos uz priekšu, bet pie kājām būtu piesieti smagi akmeņi, tomēr viņa piespieda sevi turpināt ceļu pāri upei.

Visbeidzot, galīgi nomocījusies, Eila padevās nežēlīgajam straumes pārspēkam. Upe, ņēmusi virsroku, aizrāva sievietes paštaisīto plostu atpakaļ pašā straumes viduci; Eila izmisīgi turējās pie tā; tas tagad viņu vadīja.

Kādu gabalu uz priekšu straume mainījās: izliekdamās apkārt iz­virzītam zemes pleķītim, upe strauji pagriezās no dienvidiem uz rie­tumiem. Pirms Eila padevās vājumam, viņa pa bangaino straumi bija šķērsojusi vairāk nekā trīs ceturtdaļas ceļa pāri upei un, ieraudzījusi klinšaino krastu, apņēmīgi, ar pēdējiem spēkiem atguva kontroli pār savu plostu.

Pirms upe viņu aiznesa tālāk no izvēlētā punkta, sieviete piespieda sevi kājām airēties pa ūdeni, lai sasniegtu zemi. Aizvērusi acis, Eila kon­centrējās uz kāju kustināšanu. Pēkšņi, sajutusi triecienu, viņa saprata, ka plosts ir atsities un apstājies.

Eila nespēja pakustēties. Pa pusei atrazdamās ūdenī, sieviete jo­projām bija pieķērusies pie stumbra zariem. Bangojošās straumes vilnis pēkšņi atbrīvoja plostu no robotajām klintīm, un sieviete krita panikā. Ar mokām viņa nometās ceļos un grūda apdauzīto koka stumbru uz priekšu, noenkuroja to krastā, bet pēc tam pati iekrita atpakaļ ūdenī.

Viņa nedrīkstēja ilgi atpūsties. Pamatīgi drebinādamās aukstajā ūdenī, Eila sevi piespieda uzrāpties uz klinšainās zemes. Neveikliem pirkstiem čamdīdamās ap vīteņa stīgu un beidzot to atsējusi, viņa izvilka saini krastā. Ar drebošiem pirkstiem auklu bija daudz grūtāk atsiet nekā vīteņa stīgu.