Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila allaž atrada veidu, kā šķērsot savā ceļā gadījušos strautus, - viņa tos vienkārši pārbrida, bet, nonākot pie lielas upes, viņai bija jāizdomā cits šķērsošanas veids. Jau vairākas dienas jaunā sieviete bija gājusi augšup gar upi - pret straumes tecēšanas virzienu. Ziemeļrietumu vir­zienā upe šķita divreiz platāka un nemaz nekļuva šaurāka.

Kaut arī Eila it kā bija izgājusi ārpus klanu medību teritorijas, viņa nevēlējās doties austrumu virzienā. Iešana uz austrumiem nozīmētuvir- zīšanos atpakaļ pie klana. Eila nedrīkstēja iet atpakaļ un pat negribēja doties tajā virzienā. Turklāt viņa nevarēja ari palikt atklātā upes krastā. Viņai bija jāšķērso upe - cita ceļa nebija.

Jaunā sieviete domāja, ka tas būs viņai pa spēkam, - viņa vienmēr bija bijusi laba peldētāja. Tomēr grozu ar visām mantām nāksies turēt virs galvas. Viņas personiskās mantas bija tā lielākā problēma.

Sieviete sēdēja blakus mazam ugunskuram, nokrituša koka aizsegā, kura kailie zari iestiepās ūdenī. Pēcpusdienas saule atspoguļojās strauji plūstošajā ūdenī. Garām peldēja visvisādi upes saneši. Tas atsauca at­miņā upi, kas bija tecējusi garām klana alai, kā arī lašu un storu zveju pie upes ietekas iekšzemes jūrā. Toreiz viņai bija paticis izpeldēties, kaut arī Iza par to uztraucās. Eila neatcerējās, ka kādreiz būtu mācījusies peldēt; viņa to vienkārši allaž bija mācējusi.

Jaunā sieviete pie sevis prātoja: "Interesanti - kāpēc nevienam no klana ļaudīm nepatika peldēt? Man patika iepeldēt tālu, un visi to uz­skatīja par dīvainu nodarbi… līdz tai reizei, kad Ona gandrīz vai noslīka."

Eila atcerējās, ka toreiz visi bija viņai pateicīgi par bērna dzīvības glābšanu. Brūns pat viņai bija palīdzējis izkāpt no ūdens. Toreiz jaunā meitene bija izjutusi sirsnīgu auru, it kā patiešām piederētu pie klana. Nebija vairs nozīmes pat viņas kājām, kas bija pārāk garas un taisnas, augumam, kas bija pārāk garš un kalsns, blondajiem matiem, zilajām acīm un augstajai pierei. Pēc tam pat dažs labs klana loceklis gribēja iemācīties peldēt, bet klana ļaudīm piemita lielas bailes no dziļuma un viņi nemācēja turēties virs ūdens.

"Interesanti - vai Durks varētu iemācīties peldēt? Viņš nekad nav bijis tik smags kā citi klana bērni un nekad nebūs tik muskuļains kā pārējie klana vīrieši. Domāju, ka viņš varētu gan…

Kas viņam to iemācīs? Manis tur nebūs, un Uba to nemāk. Viņa parūpēsies par manu puisīti, jo mīl viņu tikpat stipri kā es pati, bet Uba nemāk peldēt. Ari Brūns to nemāk. Tomēr Brūns iemācīs Durkam medīt un pasargās viņu. Brūns neļaus Broudam nodarīt pāri manam dēlam, viņš to apsolīja pat toreiz, kad nedrīkstēja mani ievērot. Brūns bija labs vadonis, ne tāds kā Brouds…

Vai no Brouda varēja manī izaugt Durks?" Eila noskurinājās, atcerēda­mās, kā Brouds viņu bija piespiedis atdoties. Iza bija teikusi, ka vīrieši to parasti dara ar sievietēm, kuras viņiem patīk, bet Brouds to Eilai nodarīja tikai tāpēc, ka zināja, cik ļoti viņai tas nepatīk. "Visi tic, ka bērni dzimst no totēma* gara. Bet nevienam no klana vīriešiem nav tik spēcīgs totēms, lai sakautu manu Alu Lauvas totēmu. Es nekļuvu grūta, līdz Brouds mani nepiespieda… un visi bija pārsteigti par manu grūt­niecību. Neviens nebija domājis, ka man reiz varētu piedzimt bērns…

Kaut es varētu redzēt, kā mans dēls izaug! Jau tagad Durks savam vecumam ir par lielu, pieaudzis viņš būs tikpat garš kā es. Viņš būs staltākais un garākais klana vīrietis, par to esmu pārliecināta…

Nē, neesmu vis! To es nekad neuzzināšu. Es vairs nekad mūžā ne­redzēšu Durku!"

Notraukusi asaru, Eila sev pavēlēja beigt par to domāt. Viņa piecēlās kājās un piegāja pie upes krasta. "Tas, ka es domāšu par savu dēlu, nedos man nekādu labumu. Tas nepārvedīs mani pāri upei!"

Jaunā sieviete bija tik ļoti iegrimusi savās domās, ka nemaz nepa­manīja, ka ļoti tuvu upes krastam garām peld kāds zarains koks. Eila izklaidīgi vēroja, kā kritušā koka izstiepušies zari sapinas citos zaros, un neko neredzošām acīm vērās upē, kur stumbrs labu laiku sitās pa zaru mudžekli un centās no tā atbrīvoties. Bet, tiklīdz Eila pievērsa tam uzmanību, tā pamanīja, kādas iespējas šis stumbrs varētu viņai sniegt.

Iebridusi seklumā, sieviete izvilka atradumu krastā. Tā bija pamatīga koka galotne, kas tikai nesen palu rezultātā upes augštecē bija nolū­zusi; tagad koks peldēja pa straumi un nebija vēl paspējis kārtīgi ūdenī izmirkt. Ar krama cirvīti, ko Eila nēsāja zvērādas apmetņa ielocē, viņa nocirta visus zarus, izņemot divus sānzarus. Garāko viņa noīsināja, lai tie būtu vienādi.

' Totēms - dzīvnieks, augs, priekšmets, dabas parādība, kuru cilvēks vai cilvēku grupa (klani) atzīst par sev radniecīgu, par savu senci, godā un pielūdz.

Ātri pavērusies apkārt, viņa devās uz bērzu puduri, kur ap bērziem bija apvijusies mežvīteņi. Norāvusi jaunu vīteņa stigu mudžekli, sieviete atdalīja vienu garu, stipru stīgu. Vilkdama aiz sevis mežvīteņa stīgu, viņa devās atpakaļ. Pēc tam izklāja uz zemes ādas nojumi un izkratīja uz tās vācamā groza saturu. Bija pienācis laiks pārskatīt mantas un pārkravāties.