Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kad dzinumi un jaunās zāles asni iekārdināja suslikus, milzīgos kām­jus, lielās lēcējpeles, trušus un zaķus un tie izlīda no ziemas migām, Eila atkal izvilka laukā lingu un aizbāza to aiz siksnas, kas saturēja viņas kažokādas apmetni. Arī rokamais miets bija aizbāzts aiz siksnas, bet zāļu soma, kā jau allaž, bija piekarināta pie apakšējā apmetņa jostas.

Ēdamā bija pārpārēm; iegūt malku un uguni bija daudz grūtāk. Eila mācēja iekurt uguni no žagariem un maziem koku sprunguļiem, kas bija atrodami strautu malās, parasti tur sanesti pēc lielajiem vējiem. Kad vien viņa atrada sausus zarus un dzīvnieku mēslus, tad visus tos savāca. Tomēr katru nakti jaunā sieviete nekurināja ugunskuru. Dažkārt nebija pieejami vajadzīgie materiāli vai ari tie bija vēl zaļi vai slapji; dažkārt viņa pati bija pārāk nogurusi, lai vēl vakarā pūlētos iekurt uguni.

Bet Eilai nepatika gulēt klajā laukā, kad blakus nebija drošais un sargājošais uguns. Plašajā stepē mita dažnedažādi dzīvnieciņi un četr­kājainie mednieki to rindas krietni vien paretināja. Uguns parasti tos atbaidīja. Klanā bija iedibināta paraža: kāds augstu stāvokli ieņemošs, cienījams klana vīrietis parasti ceļojuma laikā nesa sev līdzi ogli, lai nākamajā apmešanās vietā varētu viegli aizdegt uguni; sākumā Eilai neienāca prātā nēsāt sev līdzi ogli. Tiklīdz viņa par to atcerējās, tā nobrīnījās - kāpēc gan agrāk viņai tas nebija ienācis prātā?

Pie ugunskura iekuršanas diez ko nepalīdzēja ari beržamais kociņš un līdzena koka pamatne, it īpaši ja kociņš bija zaļš vai mitrs. Līdzko Eila atrada sumbra skeletu, tā nodomāja, ka problēma ir atrisināta.

Mēness bija izgājis vēl vienu fāžu ciklu, un slapjais pavasaris pār­vērtās agrā, siltā vasarā. Eila joprojām ceļoja ga plašajiem piekrastes līdzenumiem, kuru nelielie slīpumi bija pavērsti iekšzemes jūras vir­zienā. Pavasara pali plūdināja lejup uz zemākām vietām ūdens sanešus, kas parasti izveidoja garas ūdenstilpes. Tās bija daļēji aizdambētas ar smilšu sēkļiem vai ari, pilnīgi norobežotas, radīja lagūnas un dīķus.

Rita cēliena vidū Eila bija apstājusies pie kāda maza dīķa un beidzot atradusi sausu apmešanās vietu. Ūdens dīķī izskatījās sastāvējies un nedzerams, bet viņas ūdens soma bija gandrīz vai tukša. Eila iemērca roku, lai pārbaudītu ūdeni. Pagaršojusi viņa izspļāva iesāļo šķidrumu un, lai izskalotu muti, iedzēra nelielu malciņu no ūdens somas.

Pamanījusi netālu esošos izbalējušos kaulus un galvaskausu ar ga­riem un tieviem ragiem, viņa prātoja: "Būtu interesanti uzzināt, vai arī sumbri dzer šo ūdeni." Eila aizgriezās prom no netīkamā dīķa ar rāvaino nāves ūdeni, bet kauli neizgāja viņai no prāta. Acu priekšā visu laiku stāvēja izbalējušais galvaskauss ar garajiem, izliektajiem un dobajiem ragiem.

Aizgājusi tālāk, ap pusdienlaiku viņa apstājās pie strauta un nolēma iekurināt uguni un izcept nomedīto trusi. Sēdēdama siltajā saulē, Eila pret koka pamatni virpināja plaukstās nūjiņu un vēlējās - kaut Grods būtu parādījies ar ogli, ko parasti nēsāja sev līdzi…

Jaunā sieviete pielēca kājās, iebāza grozā nūjiņu un koka pamatni, pa virsu uzlika trusi un aizsteidzās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākusi. Sasniegusi dīķi, viņa meklēja galvaskausu. Grods parasti pārnēsāja gruzdošu ogli, ietītu slapjās sūnās vai ķērpjos, ieliktu dobā sumbra ragā. Ar šādu ragu viņa varētu pārnēsāt ogli.

Bet, kamēr Eila ņēmās ap ragu, viņa izjuta sirdsapziņas pārmetumus. Klana sievietes nedrīkstēja pārnēsāt uguni - tas nebija atļauts. "Kurš tad to nesīs manā vietā, ja es pati to nedrīkstu?" viņa nodomāja, spē­cīgi paraudama un nolauzdama sumbra ragu. Tad, it kā atsaukdama atmiņā, ka šī aizliegtā darbība varētu piepulcināt vērīgas un nosodošas acis, ātrā soli devās prom.

Reiz bija tāds laiks, kad viņas eksistence bija atkarīga no pakļau­šanās svešam dzīvesveidam, kas neatbilda viņas būtībai. Toties tagad izdzīvošana bija atkarīga no viņas spējas pārvarēt bērnībā iemācīto un parūpēties pašai par sevi. Sumbra rags bija labs sākums, un tas solīja labas izredzes.

Tomēr, kā viņa vēlāk saprata, uguns pārnēsāšana nemaz nav tik vien­kārša. No rīta Eila sāka meklēt sūnas, kurās ietīt ogli. Bet sūnas, kas tik bagātīgi auga mežainajā klana alas apvidū, nebija atrodamas sau­sajā, atklātajā stepē. Visbeidzot viņa nolēma iztikt ar zāli. Ar izbailēm jaunā sieviete atklāja, ka gailošās ogles ir izdegušas, bet viņai izdevās vēlreiz iegūt uguni. Tagad Eila zināja, kā to var izdarīt, un pa naktīm bieži sakūra ugunskurus. Viņa bija apguvusi nepieciešamās iemaņas. Ar smagiem pūliņiem, neveiksmēm un daudzām izdzisušām oglēm jaunā sieviete atklāja gudrību, kā no vienas apmešanās vietas uz nākamo pārnest un saglabāt degošu ogli. Arī sumbra rags tika piestiprināts pie jostas.