Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pavasarī trūcīgā sniega kārta, kas apklāja zemi, izkusa un ledāja garoza sasila, tecēdama lejup un izplezdamās tālāk pa stepi. Ūdens no kūstošā ledus virs mūžīgā sasaluma padarīja zemi mīkstāku; izdīga niecīgi zāles asni un augi. Zāle auga ātri, jo savā sēklas sirdī apzinājās, ka mūžs būs īss. Līdz vasaras vidum tā jau bija pārvērtusies par sausu, sagūlušu sienu; viss kontinents bija pārklājies ar zāli; šur tur, tuvāk okeānam, pavīdēja taigas un tundras veģetācija.

Ledāja tuvumā, kur sniega kārta bija plāna, zālainās platības visa gada garumā deva barību miljoniem zālēdāju dzīvnieku, kas bija piemē­rojušies aukstumam, un ari plēsējiem, kuri varēja pielāgoties jebkuram klimatam, kas nodrošināja viņiem medījumu. Mamuts varēja ganīties mirdzošas, zili baltas ledus sienas pakājē vai uzkāpt uz tās pat jūdzes augstumā.

Sezonālie strauti un upes, kas barojās no ledāja kūstošā sniega, iz­lauzās cauri dziļajam lesa un bieži ari nogulumiežu slānim, līdz nosēdās kristāliskā granīta veidojumos, kas atradās dziļi zemes garozā. Bieži varēja redzēt stāvas kraujas un upju krastos izveidojušās aizas, bet upes apgādāja ar ūdeni un aizas deva patvērumu no vēja. Pat neauglīgajās lesa stepēs eksistēja zaļas ielejas.

Gadalaiks kļuva siltāks, dienas sekoja cita citai. Eila sāka pagurt no ceļošanas, monotonās stepes, nežēlīgās saules un mūžīgā vēja. Viņas āda kļuva raupja, saplaisāja un lobījās. Lūpas bija sasprēgājušas, acis - iekaisušas, rīkle mūždien pilna ar smiltīm. Savā ceļā viņa nejauši bija uzgājusi vairākas upju ielejas, kas bija daudz zaļākas un klātas ar ba­gātīgāku koku veģetāciju nekā stepes, bet neviena no tām nelikās tik pievilcīga, lai tur paliktu, un nevienā no tām nebija ne pēdas no cil­vēkiem.

Kaut ari debess parasti bija skaidra, Eilas neauglīgie meklējumi meta pār viņu baiļu un uztraukuma ēnu. Parasti ziema valdīja pār zemi. Pat karstākajā vasaras dienā viņai nekad neizgāja no prāta gaidāmais bargais ledāju aukstums. Lai izdzīvotu garo un bargo ziemu, Eilai bija jāsarūpē pārtikas krājumi un jāsameklē patvērums. Jau kopš agra pa­vasara sieviete bija klīdusi apkārt un tagad sāka prātot, vai ir nolemta mūžīgai klejošanai pa stepēm, lai galu galā nomirtu.

Reiz, kādas dienas beigās, viņa ierīkoja apmešanās vietu, tāpat kā bija to darījusi visās iepriekšējās reizēs. Viņa bija ieguvusi medījumu, bet ogle bija izdzisusi un savākt malku ugunskuram kļuva arvien grū­tāk. Lai nebūtu jāķēpājas ar ugunskuru, Eila apēda pāris gabaliņu jēlās medījuma gaļas, bet viņai nebija apetītes. Sieviete pastūma nomedīto murkšķi malā, lai ari medīt vairs nemaz nebija tik viegli, - varbūt viņa nemaz vairs tik uzmanīgi nesekoja medījumam? Ari augu vākšana bija kļuvusi daudz sarežģītāka. Zeme bija kļuvusi cieta un noaugusi ar vecu zāli. Un turklāt mūžīgi pūta vējš.

Eila slikti gulēja un redzēja briesmīgus sapņus; no rīta viņa pamodās neatpūtusies. Vairs nebija ko ēst. Pat aizmestais murkšķis bija kaut kur pazudis. Eila iedzēra malciņu ūdens, kas bija sastāvējies un negaršīgs, sasaiņoja savu vācamo grozu un devās ceļā - tālāk uz ziemeļiem.

Ap pusdienlaiku viņa uzgāja kāda strauta gultni ar dažām gandrīz vai izsīkušām ūdens peļķēm; ūdens garša bija nedaudz sīva, bet Eila tik un tā piepildīja savu ūdens somu. Sieviete izraka pāris vilkvālīšu sakņu - tās bija stiegrainas un bezgaršīgas. Smagiem soļiem iedama uz priekšu, viņa tomēr tās košļāja. Viņa negribēja iet tālāk, bet nezināja arī, ko citu lai dara. Nomākta un apātiska Eila vairs nepievērsa lielu uzmanību tam, kurp viņa gāja. Tāpēc nepamanīja alu lauvu bariņu, kas gozējās pēcpusdienas saulē, līdz viens no lauvām brīdinoši ierūcās.

Caur Eilas apziņu izstrāvoja bailes. Viņa atkāpās un pagriezās uz rietumiem, lai apietu lauvu teritoriju. Jaunā sieviete jau pietiekami ilgi bija gājusi uz ziemeļiem. Tas bija Alu Lauvas gars, kas viņu aizsargāja, ne jau lielais zvērs savā fiziskajā izskatā. Tas, ka viņas totēms bija Alu Lauva, nenozīmēja to, ka Eila ir pasargāta no alu lauvu uzbrukuma.

Īstenībā tieši tā Krebs uzzināja, ka viņas totēms ir Alu Lauva. Eilai joprojām uz kreisās kājas augšstilba bija četras garas, paralēlas rētas, un pa naktīm viņa redzēja vienu un to pašu murgu: milzīga lauvas ķetna nelielajā alā cenšas sataustīt mazo meiteni, kur, būdama tikai piecus gadus veca, viņa bija noslēpusies. Tagad viņa atcerējās, ka arī pagājušajā naktī bija sapņojusi par to pašu lauvas ķetnu. Krebs bija viņai stāstījis, ka tā bijusi pārbaude, - vai viņa ir kaut ko vērta; pēc tam mazā Eila tikusi iezīmēta, lai parādītu, ka ir izredzētā. Tagad viņa izklaidīgi pieliecās un pataustīja rētas uz savas kājas. Viņa nodomāja: "Interesanti - kāpēc gan Alu Lauva izvēlējās tieši mani?"