Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Jā gan, un radīs Maronai nelielu konkurenci. Kā man gribētos re­dzēt, kas notiks, kad šīs abas sievietes satiksies! Marona ir pieradusi, ka savu ļaužu vidū viņa ir pirmā skaistule. Viņa ienīdis Joplaju. Un vēl: ja tu tur neieradīsies, tad, man šķiet, Maronai šī Vasaras sapulce nemaz neies pie sirds.

-     Tev taisnība, Tonolan. Marona būs aizvainota un dusmīga, un es viņu par to nevainoju. Viņai ir savs temperaments, bet visā visumā Marona ir laba sieviete. Viss, kas viņai vajadzīgs, - ir iegūt labu vīrieti pie sāniem. Un viņa patiešām māk iepriecināt vīrieti. Kad esmu kopā ar viņu, tad esmu gatavs ar šo sievieti saistīties, bet, kad viņas nav bla­kus… es patiešām nezinu, Tonolan. - Pielicis ūdens somu pie ķermeņa un apjozis ap kažokādas apmetni siksnu, Jondalars saviebās.

-     Pasaki man vienu lietu, - Tonolans iejautājās, atkal kļūdams no­pietns. - Kā tu justos, ja Marona izlemtu saiet kopā ar kādu citu, kamēr esi projām? Tu taču apzinies, ka tā var gadīties.

Apdomādams atbildi, Jondalars savilka jostu. - Mani tas sāpinātu, varbūt mans lepnums būtu ievainots - neesmu isti pārliecināts, bet es sievieti par to nevainotu. Manuprāt, Marona ir pelnījusi kādu citu vīrieti, kas ir labāks par mani, - kādu, kas neatstātu viņu vienu, pē­dējā brīdī izlemdams doties Ceļojumā. Un, ja viņa būtu laimīga, arī es priecātos par viņas laimi.

-    Tieši tā arī es domāju, - jaunākais brālis piebilda. Tad viņš atplauka smaidā. - Nu, lielo brāl! Ja jau mēs gribam aizmukt no tās doni, kas tev seko pa pēdām, tad mums labāk sākt iet. - Tonolans beidza pakot mu­gursomu, tad pacēla zvērādas apmetni un izbāza roku no piedurknes, lai piekarinātu ūdens somu, pārlikdams to pār plecu zem apmetņa.

Šie siltie apmetņi bija piegriezti pēc vienkārša parauga. To priekšpuse un mugurpuse sastāvēja no vairāk vai mazāk vienādiem ādas gabaliem, kas sānos bija sasaistīti kopā, un diviem mazākiem taisnstūra zvērādas gabaliem, kas tika salocīti, sašūti un piestiprināti kā piedurknes. Ap­metņiem bija pievienotas kapuces, kurām piešūta āmrijas kažokādas apmale; kapuces bija izgatavotas tā, lai dvaša to malas nesasaldētu ledū. Apģērbs bija bagātīgi izrotāts ar kaula krellītēm, gliemežvākiem, dzīvnieku zobiem un sermuļādas astēm ar melnu galiņu. Apmetņi tika ģērbti pāri galvai un brīvi karājās kā tunikas, apmēram krietnu sprīdi virs ceļiem, un ap vidukli tika sajozti ar siksnu.

Zem biezajiem kažokādas apmetņiem tika valkāti plānāki briežādas krekli, izgatavoti pēc tā paša principa, un kažokādas bikses ar atveri priekšpusē un viduklī sajoztas ar siksnu. Garā striķī, kas bija ievērts cilpā biezā apmetņa aizmugurē, bija piesieti kažokādas dūraiņi tā, lai tos ātri varētu novilkt, nenometot zemē un nepazaudējot. Zābakiem bija smagas zoles, kas ērti piegūla pēdai; no virspuses tie bija līdzīgi mokasīniem - ap kājas lielu tina mīkstāku ādu, kas atbilda apakšstilba izmēram, un tā tika apjozta ar auklām. Zābaku iekšpusē bija brīvi ievietota mīksta muflonu [4] vilnas odere, kuru izgatavoja, to samitrinot un samīcot, līdz tā saveļas. īpaši slapjā laikā pa virsu zābakam tika uzvilktas dzīvnieku zarnas, bet, tā kā tās bija plānas un ātri nonēsā- jās, šāds paņēmiens tika lietots tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

-      Tonolan, cik tālu tad tu īsti esi iecerējis iet? Tu taču nedomāji nopietni, sacīdams: līdz Lielās Mātes upes galam, vai ne? - Jondalars jautāja, paceldams krama cirvīti, ieliktu īsā, pamatīgā rokturi, un pie­likdams to pie jostas siksnas cilpas blakus krama nazim ar kaula spalu.

Tonolans pārtrauca noņemties ar sniega kurpēm un piecēlās kājās.

-Jondalar, es to domāju nopietni, - viņš atbildēja bez parastās viegl­prātīgās pieskaņas.

-    Tad jau mēs varam nepaspēt atgriezties pat uz nākamā gada Va­saras sapulci!

-     Vai esi jau pārdomājis? Brāl, tev nav jānāk man līdzi. To es saku pavisam nopietni. Es nedusmošos, ja tu tagad pagriezīsies atpakaļ, jo tu tik un tā tikai pēdējā brīdī pieņēmi lēmumu nākt man līdzi. Tu zini tikpat labi kā es, ka mēs varam arī nekad neatgriezties mājās. Bet, ja vēlies griezties atpakaļ, tad dari to labāk tūlīt vai arī netiksi pāri ledā­jam līdz pat nākamajai ziemai.

-     Nē, Tonolan. Tas nebija pēdējā mirkļa lēmums. Es jau ilgu laiku biju domājis par došanos Ceļojumā, un šis ir piemērots brīdis, lai to darītu, - Jondalars atbildēja tādā tonī, kas liecināja, ka šis temats vairs nav ap­spriežams, un Tonolans nodomāja, ka brāļa balsī saklausa neizskaidro­jamu rūgtumu. Tad, it kā cenzdamies no tā atbrīvoties, Jondalars pār­gāja uz bezrūpīgāku toni: - Es nekad iepriekš neesmu nopietni domājis par Ceļojumu un, ja tagad nedošos ceļā, tad nemūžam to neizdarīšu. Esmu savu izvēli izdarījis, mazo brāl, mēs iesim kopā, un tu no manis netiksi vaļā.