Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Tumšzaļas priedes otrā upes krastā stiepās līdz pašai aizas malai, bet to galotnes tomēr tai pāri nesniedzās. Skarbais vējš, kas plosījās augšā, stepē, apslāpēja jebkurus koku centienus izspraukties pāri upes aizas malai. Pašu garāko koku galotnes izskatījās dīvaini apcirstas, jo visu augšanas spēku tiem vajadzēja novirzīt uz sānu zariem. Kādas milzīgas, augstas, gigantiskas priedes - izaugušas gandrīz vai perfektā simetrijā - absolūto daiļumu sagandēja tās galotne, kurai vajadzēja augt taisnā leņķī pret stumbru; priede auga blakus kādam spocīgam kokam ar pārogļotu, izrobotu, augstu celma daļas nodeguli, kas it kā turējās pie tā nogāztās galotnes. Otrā upes krastā daži koki atradās uz šauras zemes joslas starp krastu un klints sienu un bija pamanījušies izaugt tik tuvu ūdenim, ka bija redzamas to kailās saknes.

Eilas krasta pusē, klinšainajā malā, pretstraumē, vijās lokani vītolu krūmi, kas zaļām un gaiši zaļām lapu asarām raudāja upes straumē.

Slaido apšu gludenie stumbri kontrastēja ar maigajā vēja pūsmā trīcoša­jām lapām. Bērzi ar baltām tāsīm auga puduros, turpretī to brāļi alkšņi dižojās tikai kā šmaugi krūmi. Kokus bija apvijušas un ieskāvušas liānas, un pašu upes krastu rotāja dažnedažāda sazēlušu krūmu pārpilnība.

Tik ilgi ceļodama pa sakaltušo un nīkulīgo stepi, Eila jau bija aiz­mirsusi, cik skaista var būt zaļā koku rota. Mazā upīte aicinoši mir­guļoja; vētras izraisītās bailes jau bija aizmirsušās; palēkusies jaunā sieviete skrēja uz krastmalu. Remdējusi slāpes, viņa impulsīvi atraisīja apmetņa garo jostu, noņēma amuletu maisiņu un ar šļakatām ienira ūdeni. Krasts strauji atkāpās; Eila panira zem ūdens un aizpeldēja uz pretējā krasta stāvo krauju.

Ūdens bija vēss un spirdzinošs, tas nomazgāja stepes putekļus un netīrumus, sagādājot baudu. Peldot pret straumi, viņa juta, ka tā kļūst spēcīgāka un ūdens vēl vēsāks; stāvās klints sienas it kā saslēdzās un padarīja upi vēl šaurāku. Eila apgriezās uz muguras un, šūpodamās viļņos, ļāva, lai tie viņu nes lejup pa straumi. Pacēlusi acis augšup uz spilgti zilo debesjumu starp klinšu sienām, sieviete pamanīja tumšu caurumu klints sienā - tieši pretim krastam, augšup pa straumi, kur viņa bija apmetusies. "Vai tā varētu būt ala?" viņa prātoja, izjuzdama patīkamu satraukumu. "Interesanti - vai tur būtu grūti uzkāpt?"

Aizīrusies atpakaļ uz krastu, jaunā sieviete apsēdās uz sasilušajiem akmeņiem, ļaujot saulei sevi nožāvēt. Viņas acis piesaistīja putnu žiglā un rosīgā lēkāšana blakus krūmam; tie vilka no zemes ārā tārpus, kurus nolijušais lietus bija izskalojis gandrīz vai virspusē; citi putni laidelējās no zara uz zaru, barodamies ar krūma raženajām ogām.

"Ak, kas par varenām avenēm! Tās ir tik lielas," Eila pie sevis nodo­māja. Putnu satrauktie spārnu vēzieni paziņoja par viņas tuvošanos, pēc tam tie apmetās turpat blakus. Pilnām saujām Eila stūķēja mutē saldās un sulīgās ogas. Kārtīgi pieēdusies, viņa noskaloja rokas, aplika ap kaklu amuletu maisiņu, bet sarauca degunu, ieraudzījusi dubļiem notriepto, plankumiem klāto un sviedriem samirkušo apmetni. Cita apmetņa viņai nebija. Toreiz, pirms savas aiziešanas, kad Eila bija iegājusi atpakaļ ar zemestrīces gruvešiem piebirušajā klana alā, lai savāktu apģērbu, pār­tiku un zvērādas, viņa bija domājusi tikai par izdzīvošanu, nevis par to, vai būs nepieciešams otrs vasaras apmetnis.

Un tagad sievietes prāts atkal atgriezās pie izdzīvošanas. Bezcerī­gās domas, kas, Eilai brienot pa izkaltušo un drūmo stepi, bija viņu pārņēmušas, svaigajā, zaļajā ielejā izgaisa kā nebijušas. Avenes drīzāk bija ierosinājušas apetīti, nevis to remdējušas. Eilai sagribējās nobaudīt kaut ko sātīgāku, tāpēc viņa atgriezās pie savas guļvietas, lai paņemtu lingu. Uz saulē sasilušajiem akmeņiem izklājusi žāvēties samirkušo ādas nojumi un mitro zvērādu, viņa uzvilka mugurā savu netīro apmetni un sāka meklēt gludus, apaļus oļus.

Tuvāk apskatot, atklājās, ka upes krastā ir daudz kas vairāk nekā tikai pliki akmeņi. Te bija izmesti krastā pelēki panīkuša koka gabali un balti kauli, daudzi no tiem bija sakrājušies lielā kaudzē pie nokarenās klints sienas. Spēcīgie pp.vasara plūdi bija izskalojuši kokus ar visām saknēm, līdzi aiznesot ari neuzmanīgākos dzīvniekus; straume tos rāva gar šau­rajām, stāvajām klints sienām un izsvieda ārā tuvējās kraujas slēgtajā iedobē. Pēc padarītā mutuļojošais ūdens līkumodams bija aiztraucies tālāk. Eila ieraudzīja milzīgus, žuburainus brieža ragus, garus bizonu ra­gus un vēl kaudzē sanestus vairākus milzīgus, līkus ilkņus; pat varenais mamuts nebija spējis pretoties straumes spēkam. Arī lieli laukakmeņi bija iemaisījušies sanešos, bet sievietes acis iepletās, kad viņa ieraudzīja vairākus vidēja izmēra pelēki kaļķainus akmeņus.