Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Vientuļi sēdēdama akmeņainajā upes krastā, Eila prātoja par to, kas bija ar viņu noticis, pirms klans viņu atrada. No tās dzīves, pirms tam, viņa nespēja atcerēties pilnīgi neko, bet zināja tikai to, ka ļoti atšķiras no klana ļaudīm. Eila bija pārāk gara auguma, pārāk gaišu ādu; viņas seja nemaz nelīdzinājās pārējo klana ļaužu sejām. Sieviete bija aplū­kojusi savu atspulgu rāmajā dīķa ūdeni: viņa bija neglīta. Brouds viņai to bija ļoti bieži atgādinājis, bet arī visi pārējie bija domājuši tāpat, tikai paturējuši savas domas pie sevis. Viņa bija liela, neglīta sieviete; neviens vīrietis viņu negribēja.

"Arī es nekad nevienu no viņiem negribēju," Eila nodomāja. "Iza sacīja, ka man vajadzīgs savs vīrietis, bet vai tad kāds Citu vīrietis gri­bēs mani vairāk nekā kāds klana vīrietis? Neviens negrib lielu, neglītu sievieti. Tad jau varbūt labāk palikt tepat? Kā gan es varu zināt, ka satikšu savu vīrieti pat tad, ja tos Citus atradīšu?"

4

Jondalars zemu pieplaka pie zemes un caur garo, zeltaino zāli, kas bija nolīkusi no nenobriedušo vārpu smaguma, vēroja ganāmpulku. Bija jūtama spēcīga zirgu smaka, tā nenāca no sausā vēja, kas atnesa zirgu karsto, mainīgo aromātu, bet gan no veciem zirgu mēsliem, ar kuriem viņš bija ierīvējis savu ķermeni un kurus turēja padusēs, lai nomaskētu pats savu spēcīgo smaržu, ja vējš mainītu virzienu.

Svelmaina saule karsēja vīrieša sviedriem klāto bronzas krāsas mu­guru, un maza straumīte tecēja pa sejas abām pusēm; sviedri pada­rīja tumšākus Jondalara saulē izbalējušos matus un pielipināja tos pie pieres. Gara ādas strēmele bija atraisījusies no saites pie pakauša, un kaitinošais vējš ar to pātagoja vīrieša seju. Apkārt sīca mušas, ik pa brīdim nolaizdamās uz ķermeņa, lai kārtējo reizi iekostu, un no sa­springtās tupus pozas kreisajā ciskā iemetās krampis.

Šos nelielos, kaitinošos sīkumus varēja arī neņemt vērā, jo Jondalara uzmanība bija pievērsta ērzelim, kas, nervozi sprauslodams un slie- damies pakaļkājās, dīvainā kārtā nojauta savam harēmam draudošās briesmas. Ķēves joprojām mierīgi ganījās, bet ar it kā nejaušām kustī­bām bija nostājušās starp medniekiem un saviem kumeļiem.

Tonolans, pāris pēdu tālāk notupies tādā pašā pozā, vienā līmenī ar labo plecu turēja paceltu pīķi, bet kreisajā rokā bija sagrābis vēl vienu. Viņš paskatījās uz brāli. Jondalars pacēla galvu un ar acīm norādīja uz dūkanu ķēvi. Mazais brālis pamāja, izveicīgi pārvietoja šķēpu labākā līdzsvara stāvoklī un bija gatavs lēcienam.

It kā būtu atskanējis signāls, abi vīrieši vienlaikus pielēca kājās un metās zirgu bara virzienā. Ērzelis saslējās pakaļkājās, brīdinoši iezvie- dzās un vēlreiz saslējās pakaļkājās. Tonolans raidīja pīķi ķēves virzienā, bet Jondalars, izkliegdams dažādas skaņas un cenzdamies iebiedēt, skrēja tieši pie paša ērzeļa. Viltība nostrādāja. Ērzelis nebija pieradis pie skaļiem plēsējiem - četrkājainie mednieki pielavījās un uzbruka klusi. Pagriezdamies uz vīriešu pusi, ērzelis iezviedzās, tad novērsās un sekoja savam bēgošajam baram.

Abi brāļi metās viņiem pakaļ. Ērzelis pamanīja atpaliekošo ķēvi un, lai pasteidzinātu, iekoda viņai sānos. Vīrieši kliedza un vicināja rokas, bet šoreiz ērzelis neatkāpās no savām pozīcijām un, iespraukdamies pa vidu starp vīriešiem un ķēvi, centās viņus aizkavēt, vienlaikus ari skubinādams ķēvi skriet ātrāk prom. Ķēve paspēra vēl pāris grīļīgu soļu, tad apstājās un nokāra galvu. Tonolana piķis bija ietriecies dzīvnieka sānos; spirgti sarkanas urdziņas izraibināja ķēves pelēcīgo spalvu un pilēja lejup pa dūkano sānu.

Jondalars piegāja tuvāk, nomērķēja un izmeta ari savu piķi. Ķēve noraustījās, paklupa un nogāzās gar zemi; otrs piķis bija ietriecies viņas kaklā, tieši zem biezajām krēpēm. Ērzelis pierikšoja pie ķēves, maigi piebāza purnu, tad izaicinoši saslējās pakaļkājās un aizskrēja pakaļ savam baram, lai aizsargātu pārējos.

-     Es aiziešu pēc somām, - Tonolans piedāvājās, kad abi skrēja pie nokritušā dzīvnieka. - Daudz vieglāk būs atnest ūdeni uz šejieni nekā nogādāt zirgu pie upes.

-      Mums jau nav visa ķēves gaļa jāizkaltē. Aiznesīsim pie upes tikai tos gabalus, kas mums būs vajadzīgi, tad mums nebūs jānes šurp ūdens.

Tonolans paraustīja plecus. - Lai notiek. Atnesīšu cirvi, lai varētu saskaldīt kaulus. - Jaunākais brālis devās upes virzienā.

Jondalars izvilka no maksts savu nazi ar kaula spalu un izdarīja dziļu griezumu ķēves rīklē. Izvilcis pīķus, viņš vēroja, kā ap ķēves galvu izveidojas asins peļķe.

-    Kad atgriezīsies pie Lielās Zemes Mātes, pasaki Viņai paldies, - Jon­dalars sacīja beigtajam zirgam. Viņš pasniedzās pēc sava mazā ādas maisiņa un ar neapzinātu žestu noglāstīja Mātes akmens figūriņu. "Ze­landoni viedajam vīram ir taisnība," viņš pie sevis nodomāja. "Ja pie­nāks tādi laiki, kad Zemes bērni aizmirsīs, kas par viņiem rūpējas, tad kādudien varam pamosties un atklāt, ka mums vairs nav māju." Pēc tam viņš satvēra nazi un bija gatavs ņemt savu tiesu no Doni krājumiem.