Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

izlēmis nākt man līdzi. Pa šo laiku esmu jau tā kā apradis ar tavām garastāvokļa maiņām un visu pārējo.

-            Es jau teicu, ka kādam taču tevi jāuzmana un jāpalīdz izķepuroties no nepatikšanām.

-            Mani? Tieši tagad varētu notikt kaut kas interesants. Tas būtu labāk nekā tā vienkārši sēdēt un gaidīt, kamēr kaltējas gaļa.

-            Ja laiks pieturēsies tikpat labs, gaļa izkaltis pāris dienās. Bet ne­esmu pārliecināts, vai man tev pastāstīt, ko redzēju. - Jondalara acis iemirdzējās.

-    Nu stāsti, brāl! Tu taču zini, ka tu tik un tā…

-            Tonolan, upē dzīvo milzīga store… Bet nav jēgas to makšķerēt. Tu jau negribēsi gaidīt, kamēr arī tā vēl izkaltis.

-            Cik liela? - Tonolans ieinteresējās, pieceldamies kājās un dedzīgi raudzīdamies upē.

-            Tik milzīga, ka neesmu pārliecināts, vai mēs pa abiem varētu to izvilkt krastā.

-    Neviena store nav tik liela.

-    Tā, kuru es redzēju, bija.

-    Parādi man to!

-            Kā tu domā, kas es tāds esmu? Vai Lielā Māte? Vai iedomājies, ka varu likt zivij atpeldēt un tev parādīties?

Tonolans izskatījās sarūgtināts.

-    Tomēr varu tev parādīt, kur to redzēju, - Jondalars piedāvāja.

Abi vīrieši piegāja pie upes krasta un nostājās blakus kritušajam

kokam, kas daļēji bija ieliecies ūdenī. It kā lai abus iekārdinātu, milzīga ēna, šūpodamās straumē, lēnām pārvietojās pret straumi un papeldēja zem koka netālu no upes dibena.

-    Tai jābūt visu zivju vecmāmiņai! - Tonolans čukstēja.

-    Bet vai mēs varam tai trāpīt?

-    Pamēģināsim!

-            Ar to varētu pabarot veselu Alu un pat vēl vairāk. Ko mēs ar to iesāksim?

-            Vai tad tu nebiji tas, kas teica, ka Māte nekad neļaus nekam iet zudumā? Ari hiēnām un āmrijām pienākas viņu tiesa. Aiziesim pēc pīķiem! - Tonolans dega nepacietībā izmēģināt šo izpriecu.

-    Ar pīķiem šeit nebūs līdzēts, mums vajag žebērkļus.

-    Store jau būs prom, ja mēs tikai tagad sāksim taisīt žebērkļus.

-            Bet, ja netaisīsim, tad nekad viņu nenoķersim. Tā vienkārši aizslī­dēs projām, pīķis viņai netrāpīs - mums ir nepieciešams kaut kas ar atskabargu. Žebērkļu izgatavošana neprasīs ilgu laiku. Paskaties uz to koku tur tālāk! Ja zem tā pamatīgā žubura nogriezīsim visus liekos zarus, tad nebūs jāuztraucas par atkārtotu dūrienu, pietiks ar vienu pašu. - Jondalars pastiprināja savu teikto, žestikulēdams ar rokām pa gaisu. - Nogriez to žuburu īsu un uzasini, tā mums būs ari atskabarga…

-             Bet kāds no tā visa būs labums, ja zivs jau būs prom, pirms mēs tos uzmeistarojam? - Tonolans pārtrauca brāļa runas plūdus.

-             Redzēju viņu šajā vietā divreiz. Šķiet - šī ir viņas mīļākā atpūtas vieta. Iespējams, ka viņa atkal atgriezīsies.

-     Bet kā lai zina, cik ilgs laiks līdz tam var paiet?

-     Vai tad tev pašreiz ir kas labāks padomā?

Tonolans šķībi pasmaidīja. - Nu labi. Tu uzvarēji. Ejam taisīt žebērk­ļus!

Brāļi pagriezās, lai ietu projām, tad pēkšņi pārsteigti apstājās. Viņus bija aplenkuši vairāki vīri, kas nebūt neizskatījās draudzīgi.

-             No kurienes tad tie uzradās? - Tonolans iejautājās piesmakušā čukstā.

-             Viņi droši vien ieraudzīja mūsu ugunskuru. Kas zina, cik ilgi viņi kādā slēpnī nogaidijuši. Es taču biju nomodā visu nakti, uzmanīdams maitēdājus. Varbūt viņi bija kaut kur gaidījuši, līdz mēs pieļausim kādu kļūdu, piemēram, atstāsim pīķus aiz muguras?

-             Vīri neizskatās necik draudzīgi noskaņoti; neviens nav parādījis sveiciena žestu. Ko mēs tagad darīsim?

-            Mazo brāl, pasmaidi savu draudzīgāko smaidu un parādi sveiciena zīmi.

Tonolans centās izlikties pašpārliecināts un smaidīt; viņš cerēja, ka smaids sanāks ļoti pārliecinošs. Izstiepis abas rokas, viņš uzrunāja vī­riešu pulciņu. - Esmu Tonolans no Zelan…

Viņa draudzīgo runu pārtrauca mestais pīķis, kas drebēdams ieurbās zemē jaunākajam brālim pie kājām.

-    Jondalar, vai tev ir vēl kāds labs padoms?

-     Domāju, ka tagad pienākusi viņu kārta rīkoties.

Kāds no vīriem nesaprotamā valodā kaut ko pateica, un divi citi pielēca brāļiem blakus. Ar pīķa galiem abus brāļus mudināja iet uz priekšu.

-            Draugs, tev nav jābūt tik nejaukam! - Tonolans aizrādīja, juzdams ādā ieduramies aso pīķa galu. - Es jau biju ceļā uz turieni, kad tu mani apturēji.

Viņi tika aizvesti atpakaļ pie pašu ugunskura un rupji nogrūsti zemē. Tas, kurš jau iepriekš bija kaut ko teicis, norēja vēl vienu komandu.

Vairāki vīrieši ielīda teltī un no tās iznesa visu ārā. No mugursomām tika izņemti šķēpi, un somu saturs - izbērts zemē.

-             Ko jūs darāt? - Tonolans iekliedzās, celdamies kājās. Ar spēku atsēdināts vietā, viņš sajuta pa roku tekam asins strūkliņu.

-            Tonolan, nomierinies! - Jondalars brīdināja. - Viņi izskatās nikni. Nedomāju, ka viņi vēlas dzirdēt tavus iebildumus.

-             Vai tad tā izturas pret ciemiņiem? Vai tad viņi nesaprot, ka tos, kas dodas Ceļojumā, nedrīkst aizskart?

-    Tonolan, tu jau pats biji tas, kas to gribēja.

-     Ko tad es gribēju?