Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Neteikdama ne vārda, vecā sieviete vēlreiz paskatījās uz Jondalaru. Arī viņš palūkojās sievietei acīs, bet, tā kā klusums ieilga, viņš sāka justies neomulīgi un apmulsis. Pēkšņi sieviete iebāza roku savā apmetnī un ar dusmās liesmojošām acīm un dzēlīgu vārdu plūdiem - par kuru jēgu nebija nekādu šaubu, kaut arī abi vīrieši tos nesaprata, - izstiepa pret viņiem kādu priekšmetu. Jondalara acis no brīnumiem iepletās. H bija izgrebta Lielās Mātes akmens figūriņa; sieviete turēja rokā viņa doni.

Ar acs kaktiņu viņš vēroja, kā blakus stāvošais sargs saraujas. Kaut kas doni figūriņā bija tāds, kas sargam nepatika.

Sieviete beidza savu vārdu tirādi un, dramatiski paceldama roku, nometa figūriņu zemē. Jondalars nedomādams pielēca kājās un pa­sniedzās pēc tās. Viņa sejā bija lasāmas dusmas par sievietes necieņu pret viņa svētlietu. Neņemdams vērā aso pīķa galu, kas bija pavērsts uz viņa pusi, viņš to pacēla un saudzīgi turēja rokās.

Asa komanda no vecās sievietes puses lika pīķi atvilkt malā. Ieraugot smaidu sievietes sejā un acīs atmirdzam prieka dzirkstelīti, Jondalars bija pārsteigts. Tomēr nemaz nejutās drošs par to, vai sieviete smaida patiesi vai ļaunā priekā.

Večiņa piecēlās no baļķa un pienāca tuvāk. Stāvot kājās, viņa nebija garāka par sēdošo Jondalaru. Atrazdamās vienā līmenī ar viņa seju, sieviete dziļi ielūkojās viņa tramīgajās un izteiksmīgajās acīs. Pēc tam viņa atkāpās, pagrieza Jondalara galvu no vieniem sāniem uz otriem, pataustīja vīrieša roku muskuļus un nopētīja plecu platumu. Pēc tam ar kustību parādīja, lai viņš pieceļas kājās. Kad viņš īsti nesaprata, kas jādara, sargs viņam piebikstīja. Vecā sieviete atlieca galvu un nopētīja Jondalara sešas pēdas un sešas collas garo augumu, tad, piebikstīdama viņa spēcīgajiem kāju muskuļiem, apgāja viņam apkārt. Jondalaram radās sajūta, ka viņu novērtē tāpat kā vērtīgas preces, kuras piedāvā tirdzniecībai, un vīrietis nosarka, domādams, vai atbilst prasībām.

Pēc tam sieviete nopētīja Tonolanu, likdama arī viņam piecelties, bet jau pēc mirkļa atkal pievērsa uzmanību Jondalaram. Kad Jondalars saprata sievietes nākamā žesta nozīmi, viņa piesārtums pārvērtās tumši sarkanā pietvīkumā. Viņa gribēja apskatīt Jondalara vīrietības atribūtu.

Noliedzoši pašūpodams galvu, viņš raidīja pārmetošu skatienu smai­došā Tonolana virzienā. Pēc sievietes komandas viens no apsargiem sagrāba Jondalaru no mugurpuses, kamēr kāds cits ar acīm redzamu samulsumu ķimerējās, lai attaisītu viņa bikšu priekšu.

-    Man nešķiet, ka viņa ir tādā noskaņojumā, lai paciestu iebildumus, - Tonolans smīnēdams noteica.

Jondalars dusmīgi nokratīja nost sargu, kas viņu turēja, un atklāja sevi vecās sievietes skatienam, nikni raudzīdamies uz savu brāli, kas sprauslodams stāvēja viņam blakus, veltīgi cenzdamies apslāpēt savu sajūsmu. Vecā sieviete paskatījās uz viņa vīrietības atribūtu, pielieca galvu uz vienu pusi un ar mezglotu pirkstu tam pieskārās.

Jondalara tumši sārtais pietvīkums kļuva purpursarkans, kad ne­izskaidrojamu iemeslu dēļ viņš juta, ka loceklis piebriest un saceļas. Sieviete apmierināti ieklukstējās, no apkārt stāvošajiem vīriešiem atska­nēja ķiķināšana, bet tajā varēja saklausīt arī apslāpētu sajūsmu. Tono­lans sāka skaļi rēkt, mīdīdamies un locīdamies tā, ka asaras sprāga no acīm. Juzdamies muļķīgi un būdams aizkaitināts, Jondalars ātri aizklāja savu nepaklausīgo locekli.

-     Lielo brāl, tev patiešām nepieciešama sieviete, ja jau tev saceļas pat tās vecās vecenes priekšā, - Tonolans asprātīgi sprēgāja, cīnīdamies pēc elpas un slaucīdams asaras. Tad no jauna ierēcās skaļos smieklos.

-    Es ceru, ka tagad būs tava kārta, - Jondalars attrauca, vēlēdamies, kaut spētu izdomāt kādu asprātīgu piezīmi, kas brāli apklusinātu.

Vecā sieviete pamāja vīru vadonim, kas bija saņēmis viņus ciet, un kaut ko viņam pateica. Sekoja asa vārdu pārmaiņa. Jondalars dzirdēja, ka sieviete saka Zelandoni, un paskatījās, kā jaunais vīrietis norāda uz striķiem, kur kaltējas gaļa. Vārdu apmaiņa strauji aprāvās ar pavēlošu sievietes komandu. Uzmetis acis Jondalaram, tas pats vīrs pamāja kā­dam sprogainam jauneklim. Pēc pāris vārdiem jauneklis lielā ātrumā aiztraucās projām.

Abi brāļi tika aizvadīti atpakaļ uz viņu telti, un mugursomas tika at­dotas atpakaļ, bet pīķi un naži paturēti. Kāds no vīriem vienmēr atradās viņu tuvumā, acīmredzot viņus uzmanīdams. Brāļiem tika atnests ēdiens, un, kad iestājās nakts, viņi ielīda savā teltī. Tonolans bija jautrā noska­ņojumā, turpretim Jondalars gribēja ar brāli aprunāties, taču pastarītis tikai smējās ikreiz, kad paskatījās uz savu lielo brāli.