Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Haduma liela burvestība, - Tamens skaidroja. - Haduma svēta. Norija… piecas paaudzes. - Viņš pacēla piecus pirkstus. - Norija taisīs bērnu, taisīs… sesto paaudzi. - Viņš izstiepa vēl vienu pirkstu. - Ha­duma grib Zelandoni vīrieti… godāt Māti… - Tamens pasmaidīja, atce­rēdamies pareizos vārdus: - Pirmo baudas rituālu.

Jondalara savilktā piere iztaisnojās un mutes kaktiņos parādījās smaida atblāzma.

-     Haduma svētī. Lai gars iet pie Norijas. Norija taisīs… bērnu, Ze­landoni acis.

Būdams atvieglots un iepriecināts, Jondalars iesmējās. Viņš paskatī­jās uz brāli. Nu vairs Tonolans nesmējās. - Vai tu vēl joprojām gribi tūlīt doties mājās un visiem izstāstīt par veco veceni, ar kuru es pārgulēju? - lielais brālis pajautāja. Viņš pagriezās pret Tamenu. - Lūdzu, pasaki Hadumai, ka man būs liels pagodinājums godāt Māti un dalīties ar Noriju Pirmajā baudas rituālā.

Jondalars sirsnīgi uzsmaidīja jaunajai sievietei. Viņa atsmaidīja, sā­kumā piesardzīgi, bet viņu savaldzināja Jondalara zilo acu neapzinātā burvība, un meitenes smaids kļuva platāks.

Tamens aprunājās ar Hadumu. Viņa pamāja, tad deva zīmi Jondalaram un Tonolanam piecelties kājās un vēlreiz kārtīgi nopētīja slaido, garo, gaišmataino vīrieti. Kad Haduma ieskatījās Zelandoni vīra acīs, viņa sejā vēl joprojām rotājās sirsnīgais smaids; pēc tam, klusi iesmējusies, večiņa iegāja lielajā, apaļajā teltī. Pūlim izklīstot, ļaudis vēl aizvien smējās un pļāpāja par notikušo pārpratumu.

Abi brāļi palika runājamies ar Tamenu; šī vīra ierobežotā komunikā­cijas spēja bija tomēr labāka par nekādu.

-    Kad tu apciemoji Zelandoni? - Tonolans vīram jautāja. - Vai atce­ries, kura no alām tā bija?

-         Sen, - virs atbildēja. - Tamens jauns virietis, kā Zelandoni vīrie­tis.

-        Tamen, šis ir mans brālis, Tonolans, un mani sauc Jondalars, Jon­dalars no Zelandoni.

-        Jūs… sveicināti, Tonolan, Jondalar! - Vecais vīrs pasmaidīja. - Es, Tamens, Hadumas trešā paaudze. Sen nerunāt Zelandoni. Aizmirst. Ne­runāt labi. Tu runā, Tamens…

-        Atceries? - Jondalars viņu vedināja uz atbildi. Vīrs pamāja. - Trešā paaudze? Es biju domājis, ka esi Hadumas dēls, - Jondalars piebilda.

-         Nē, - viņš pašūpoja galvu. - Grib likt Zelandoni vīrietim iepazīt Hadumu, māti.

-    Tamen, mani sauc Jondalars.

-        Jondalar, - viņš izlaboja. - Tamens nav Hadumas dēls. Haduma taisa meitas. Viņš pastiepa vienu pirkstu ar jautājošu izteiksmi.

-    Viena meita? - Jondalars minēja. Tamens pašūpoja galvu.

-    Pirmā meita?

-         Jā, Haduma taisa pirmo meitu. Meita taisa pirmo dēlu. - Viņš norādīja uz sevi. - Tamens. Tamens… vīrs?

Jondalars pamāja. - Tamens vīrs mātei, Norijas mātei.

-        Vecmāmiņai, jā. Norija taisa… lielu godu Tamenam… sešas paau­dzes.

-        Arī es esmu pagodināts, ka mani izvēlējās Norijas Pirmās baudas rituālam.

-        Norija taisa… bērnu, Zelandoni acis. Taisa Hadumu… laimīgu. - At­cerēdamies pareizo vārdu, Tamens pasmaidīja. - Haduma saka, lielais Zelandoni vīrs taisa… lielu… stipru garu, padarīs stipru Hadumu.

-         Tamen, - Jondalars ierunājās, saraucis pieri. - Tu taču zini, ka Norijai var nebūt bērns no mana gara.

Tamens pasmaidīja. - Haduma liela burvestība. Haduma svētī Noriju taisīt. Liela burvestība. Sievietei nav bērnu. Haduma… - viņš norādīja ar pirkstu uz Jondalara cirksni.

-         Pieskārās? - Jondalars pateica vārdu priekšā, juzdams, ka ausis kļūst sarkanas.

-        Haduma pieskaras, sieviete taisa bērnu. Sievietei nav… piens. Ha­duma pieskaras, sieviete taisa pienu. Haduma taisa Jondalaram… liels gods. Daudzi vīri grib, lai Haduma pieskaras. Taisa vīram garu mūžu. Taisa vīram… prieku? - Viņi visi smaidīja. - Prieks sievietei, visu laiku. Daudzas sievietes daudzas reizes. Haduma liela burvestība. - Tamens

apklusa, un no viņa sejas nozuda smaids. - Netaisīt Hadumai… dusmas. Hadumai liela burvestība, dusmas.

-    Un es smējos, - Tonolans atzinās. - Kā tu domā: vai es varētu viņu piedabūt arī man pieskarties? Jondalar, tu ar savām lielajām, zilajām acīm varētu man palīdzēt.

-    Mazo brāl, vienīgā burvestība, kas tev jebkad bijusi nepieciešama, ir bijis skaistas sievietes aicinošais skatiens.

-    Arī es nekad nebiju pamanījis, ka tev nepieciešama kāda palīdzība. Skaties! Kam tad ticis Pirmās baudas rituāla gods? Ne jau nu mazajam brālim ar viņa blāvajām, pelēkajām acīm.

-    Nabaga mazais brālis! Apmetne ir pilna ar skaistām sievietēm, un viņš grasās pavadīt nakti vienatnē. Nekad mūžā! - Abi brāļi iesmējās, un Tamens, kas bija sapratis sarunas jēgu, viņiem pievienojās.

-    Tamen, varbūt labāk pastāsti par Pirmās baudas rituāla tradīcijām, - Jondalars palūdza, kļūdams nopietns.

-     Pirms jūs abi sākat par to runāt, - Tonolans iejaucās, - vai vari mums atdot pīķus un nažus? Man ir kāda ideja. Kamēr brālis būs aiz­ņemts, ar savām lielajām, zilajām acīm valdzinot jauno skaistuli, es zinu, kā padarīt dusmīgo mednieku laimīgāku.

-     Kā? - Jondalars painteresējās.

-     Ar vecmāmiņu, protams.