Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Tamens izskatījās apmulsis, bet norakstīja to uz valodas nesapra­šanas rēķina.

Tajā vakarā un arī nākamajā dienā Jondalars gandrīz vai nesatika Tonolanu; viņš bija pārāk aizņemts ar šķīstīšanās rituāliem. Valoda bija šķērslis, lai kaut ko saprastu pat ar Tamena palīdzību, un, kad viņš pa­lika vienatnē ar kādu pavecu, drūmu sievieti, bija vēl sliktāk. Tikai tad, kad klāt bija arī Haduma, Jondalars jutās brīvāks; viņš pārliecinājās, ka Haduma nolīdzina nepiedodamas kļūdas.

Haduma nevaldīja pār šiem ļaudīm, bet bija pilnīgi skaidrs, ka viņi nespēj neko vecajai sievietei atteikt. Pret viņu izturējās ar godbijīgu cieņu un nelielām bailēm. Bija jābūt kādai burvestībai, ka sieviete ir tik ilgi nodzīvojusi un saglabājusi veselo saprātu. Ar sesto prātu Haduma nojauta, kad Jondalaram radās grūtības. Vienā reizē, kad vīrietis bija pārliecināts, ka ir neapzināti pārkāpis kādu tabu, Haduma pamāja, viņas acis meta dusmu zibeņus, un vecā sieviete ar spieķi sita pa muguru savām sievietēm, un viņas bēga projām. Haduma nepacietīs nekādu pretošanos Jondalaram, viņas sestajai paaudzei būs Jondalara zilās acis.

Pašā vakarā, kad Jondalars beidzot tika pievests pie lielās, apaļās telts, viņš nebija pārliecināts, vai ir pienācis īstais brīdis, līdz nebija iegājis iekšā. Teltī viņš apstājās un paskatījās apkārt. Bija iedegtas divas akmens lampas ar apaļiem cilindriem, tajās dega dzīvnieku tauki un degļa vietā kalpoja izkaltētas sūnas; tās apgaismoja vienu telts pusi. Grīda bija noklāta zvērādām, uz sienām karājās apstrādātas zvērādas ar smalkiem rakstiem. Aiz paaugstinājuma, kas bija klāts spalvainām zvērādām, karājās bieza, balta, ģērēta albīna zirga āda, izrotāta ar sar­kani notrieptām dzeņa bērnu raibajām galviņām. Uz paaugstinājuma pašas maliņas sēdēja Norija, nervozi skatīdamās uz savām klēpī salik­tajām rokām.

Telts otrā pusē bija izveidots mazs nodalījums, kas bija nošķirts ar zvērādu aizkaru un šaurām ādas strēmelēm; tās bija apzīmētas ar ezote- riskiem simboliem. Kāds stāvēja aiz aizkara. Jondalars redzēja, kā kāda roka pabīda sānis pāris strēmeļu, un īsu brīdi ieraudzīja Hadumas veco, krunkaino seju. Viņš atviegloti nopūtās. Šajā rituālā parasti piedalījās vismaz viens skatītājs, lai pārliecinātos, ka meitenes kļūšana par sie­vieti tiek godam paveikta, lai uzmanītu, vai vīrietis nav nepiedienīgi rupjš. Būdams svešinieks un nezinādams šo ļaužu tradīcijas, Jondalars bija norūpējies, ka klāt varētu stāvēt vesels bars aizdomu pilnu sargu. Par Hadumu Jondalaram nebija nekādu bažu. Viņš tikai nezināja, vai ar veco sievieti jāsasveicinās vai jāizliekas, ka viņu neredz; kad aizkars aizvērās, Jondalars izvēlējās otro variantu.

Ieraudzījusi Jondalaru, meitene piecēlās kājās. Smaidīdams vīrietis piegāja viņai klāt. Meitene bija diezgan maza auguma, ar mīkstiem, gaiši brūniem matiem, kas bija brīvi izlaisti pār pleciem. Norija bija basām kājām, austie svārki bija viduklī sasieti ar jostu un krāsainās joslās krita pāri ceļiem. Krekls, darināts no mīkstas briežādas un izrotāts ar krāsotām putnu spalvām, bija ar aukliņām cieši sasiets priekšpusē. Krekls cieši piegūla augumam un atklāja, ka viņas sievietes dotumi ir labi izveidojušies, kaut ari Norija vēl nebija zaudējusi visu meitenīgo apaļīgumu.

Kad Jondalars pienāca klāt, meitenes acīs, kaut ari viņa centās smai­dīt, parādījās tramīgs skatiens. Bet, tā kā viņš neizdarīja nekādas strau­jas kustības, tikai apsēdās uz paaugstinājuma malas un pasmaidīja, Norija mazliet nomierinājās, atslābinājās un apsēdās viņam blakus, bet pietiekami tālu, lai abu ceļgali nesaskartos.

Jondalars pie sevis nodomāja: "Cik šobrid man būtu noderīgas viņu valodas zināšanas! Meitene ir tik nobijusies. Nav jau nekāds brīnums, es taču viņai esmu pilnīgs svešinieks. Ir tik valdzinoši, ka meitene ir tā nobijusies." Vīrietis sajutās nedaudz uzbudināts un vēlējās sievieti aizsargāt. Viņš pamanīja, ka blakus, uz paaugstinājuma, nolikta izgrebta koka bļoda un krūzītes, un pasniedzās pēc tām, bet Norija, ievērojusi viņa nodomu, pielēca kājās un piepildīja krūzītes.

Meitenei sniedzot viņam dzintara krāsas šķidrumu, Jondalars pie­skārās viņas rokai. Tas Noriju nobaidīja. Nedaudz to atrāvusi, meitene to tomēr pilnīgi r.eatvilka. Vīrietis maigi paspieda meitenes roku, tad paņēma krūzīti un iedzēra. Šķidrumam bija salda, stipra garša, tas bija nedaudz ierūdzis. Garša nebija nepatīkama, bet Jondalars nebija drošs par to, cik tas stiprs, un nolēma iedzert tikai mazliet.

-     Paldies, Norija, - viņš tencināja meiteni, nolikdams krūzīti.

-    Jondalar? - viņa iejautājās, paceldama acis. Lampas gaismā viņš ieraudzīja, ka meitenes acis ir gaišā krāsā, bet nevarēja saskatīt, vai tās ir pelēkas vai zilas.

-    Jā, Jondalars no Zelandoni.

-    Jondalar… Zelandoni vīrs.

-     Norija, Hadumas sieviete.

-     Sie-viete?

-     Sieviete, - viņš sacīja, pieskardamies vienai tvirtajai krūtij. Viņa atlēca atpakaļ.