Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

No rīta apmetnē valdīja nogaidoša gaisotne. Kad rīta cēliens bija jau pusē, ar skaļiem sveicieniem ieradās vēl viens liels ļaužu bars. Tika uzslietas teltis, vīrieši, sievietes un bērni tajās iekārtojās, un spartiskā rakstura apmetne sāka pieņemt Vasaras sapulces aprises. Jondalars un Tonolans ar interesi vēroja, kā tika celta liela apļveida telts ar taisnām sienām, kuras aizklāja ar zvērādām, un augšā tika uzsliets kupolveida salmu jumts. Vairākas telts daļas jau iepriekš bija sagatavotas, tāpēc mājokli būvēja apbrīnojamā ātrumā. Pēc tam tajā tika sanesti dažādi saiņi un apklāti grozi.

Kamēr tika gatavots ēdiens, visas aktivitātes pierima. Pēcpusdienā ap lielo apļveida telti sāka pulcēties ļaudis. Tika atnests vecās sievietes baļķis un nolikts tieši pie ieejas. Uz tā uzklāja zvērādu. Tiklīdz sieviete ieradās, pūlis pieklusa un nostājās ap viņu aplī, atstājot brīvu vietu apļa centrā. Jondalars un Tonolans vēroja, kā viņa sarunājas ar kādu vīrieti un norāda viņu virzienā.

-    Varbūt viņa vēlas, lai tu vēlreiz parādi savu lielo iekāri pēc viņas? - Tonolans nobuldurēja, kad vīrietis viņiem pamāja pienākt klāt.

-     Vispirms viņiem būs mani jānogalina!

-    Tu gribi teikt, ka nevēlies izbaudīt gultas priekus ar šo skaistuli? - Tonolans jautāja, simulēdams svēto nevainību. - Vakar gan tā neizska­tījās. - Mazais brālis atkal palaida savu smiekliņu. Jondalars pagriezās un cēli aizsoļoja ļaužu bara virzienā.

Viņi tika ievesti apļa centrā, un vecā sieviete viņiem norādīja, lai apsēžas viņai priekšā.

-     Zel-an-don-i? - vecā sieviete pajautāja Jondalaram.

-    Jā, - viņš pamāja. - Es esmu Jondalars no Zelandoni.

Sieviete piesita pie rokas kādam pavecam vīram, kas stāvēja viņai blakus.

-     Es… Tamens, - vīrs sacīja, bet nākamos vārdus Jondalars nesa­prata, - …Haduma. Sen… Tamens… - atkal kāds nesaprotams vārds, - rietumos… Zelandoni.

Jondalars sasprindzināja dzirdi un pēkšņi aptvēra, ka bija sapratis pāris no vīrieša sacītajiem vārdiem. - Tavs vārds ir Tamens, kaut kas par Hadumu. Sen… sen tu… rietumos… devies Ceļojumā? Pie Zelandoni? Vai māki runāt Zelandoni valodā? - viņš satraukti iejautājās.

-     Ceļojumā, jā, - vīrietis piekrita. - Nerunāju… sen.

Vecā sieviete sagrāba Tamena roku un kaut ko viņam pateica. Viņš atkal pievērsās abiem brāļiem.

-    Haduma, - vīrs sacīja, norādīdams uz sievieti, - Māte… - Tamens saminstinājās, tad ar plašu vēzienu norādīja uz ļaužu pūli.

-    Tu domā: tāpat kā tas ir pieņemts pie Zelandoni, šie ļaudis ir tie, kas kalpo Mātei?

Vīrietis papurināja galvu. - Haduma… Māte… - Pēc tam viņš kādu brīdi apdomājās, tad paaicināja dažus cilvēkus un nostādīja rindā sev blakus. - Haduma… māte… māte… māte… māte, - viņš skaidroja, vis­pirms norādīdams uz sievieti, tad uz sevi un pēc kārtas uz visiem rindā stāvošajiem.

Cenzdamies izlobīt jēgu no vīrieša uzskates līdzekļiem, Jondalars pētīja rindā nostādītos cilvēkus. Tamens bija vecs, bet ne tik vecs kā Haduma. Vīrietis, kas stāvēja Tamenam blakus, bija nedaudz pāri pus­mūžam. Blakus tam stāvēja kāda jaunāka sieviete, kas turēja pie rokas bērnu. Pēkšņi Jondalaram atausa skaidrība un sakarība. - Vai gribi sacīt, ka Haduma ir piecas reizes mātes māte? Viņš izstiepa roku ar pieciem pirkstiem. - Piecu paaudžu māte? - viņš ar bijību jautāja.

Tamens enerģiski pamāja ar galvu. - Jā, mātes māte… piecas… paau­dzes, - vīrs piekrita, atkal norādīdams uz katru rindā stāvošo.

-     Lielā Māte! Vai nezini, cik viņa varētu būt veca? - Jondalars pie­vērsās brālim.

-    Lielā Māte, jā, - Tamens noteica. - Haduma… māte. - Viņš uzsita sev pa vēderu.

-     Bērni?

-    Bērni. - Tamens pamāja. - Haduma māte bērniem… - Tamens sāka zīmēt līnijas dubļainajā zemē.

-    Viens, divi, trīs… - Jondalars skaitīja līdzi. - …Sešpadsmit! Haduma dzemdējusi sešpadsmit bērnus?

Tamens pamāja, vēlreiz norādīdams uz uzvilktajām atzīmēm zemē. - Daudz dēlu… daudz… meiteņu? - Šaubīdamies vīrs pašūpoja galvu.

-    Meitu? - Jondalars izpalīdzīgi pielaboja.

Tamens priecīgi pasmaidīja. - Daudz meitu… - Tad viņš kādu brīdi apdomājās. - Dzīvo… visi dzīvo. Visi… daudz bērnu. - Tamens izstiepa vienu roku un otras rokas vienu pirkstu. - Sešas Alas… Hadumai.

-    Nav nekāds brīnums, ka viņi bija gatavi mūs nogalināt, ja mēs tik vien kā dusmīgi uz viņu paskatījāmies, - Tonolans secināja. - Viņa ir visu šo ļaužu māte, dzīva Māte Radītāja!

Jondalars bija tikpat pārsteigts un suģestēts kā brālis, bet nedaudz lielākā nesapratnē. - Esmu pagodināts iepazīties ar Hadumu, bet nesa­protu, kāpēc esam aizturēti. Un kāpēc viņa pati šeit ieradās?

Vecais vīrs norādīja uz gaļu, kas žāvējās uz striķiem, un tad uz jauno vīrieti, kas pirmais bija viņus aizturējis. -Jerens… medīt. Jerens taisa… - Tamens uzvilka apli uz zemes ar divām paralēlām līnijām un no nelielās atstarpes, kas bija atstāta tām pa vidu, izveidoja platu V. - Zelandoni vīri taisa… taisa bēgšanu… - Pēc tam viņš ilgu laiku domāja. Tad pa­smaidīja un sacīja: - Liek bēgt zirgam.