Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Ak tad tāpēc tas viss! - Tonolans iesaucās. - Viņi droši vien bija ielenkuši zirgu baru un gaidīja, kad tas pieies tuvāk. Mēs tos zirgus aizbaidījām.

-     Nu man ir skaidrs, kāpēc viņš bija tik dusmīgs, - Jondalars sacīja Tamenam. - Bet mēs nezinājām, ka esam ienākuši jūsu medību terito­rijā. Mēs, protams, paliksim un medīsim kopā ar jums, lai atlīdzinātu zaudējumus. Tomēr tā nedrīkst izturēties pret ciemiņiem. Vai tad jūsu vadonis nezina, ka tiem, kas atrodas Ceļojumā, ir tiesības brīvi pār­vietoties cauri visām teritorijām? - viņš jautāja, ļaudams vaļu savām dusmām.

Vecais vīrs nebija sapratis visu Jondalara teikto, bet pietiekami, lai izprastu galveno jēgu. - Nav daudz ciemiņu. Nav… rietumos… ilgu laiku. Tradīcijas… aizmirstas.

-    Nu, tad tev tās ir vadonim jāatgādina. Tu taču pats biji Ceļojumā, un arī tas vīrs kādudien var pats izdomāt doties Ceļojumā. - Jondalars vēl joprojām bija aizvainots par tādu izturēšanos, bet viņš ari nevēlējās pārāk daudz par to strīdēties. Viņš joprojām nebija īsti drošs par to, kas te notiek, un patiesībā negribēja arī šos ļaudis aizvainot. - Kāpēc ieradās pati Haduma? Kā jūs varat pieļaut, ka viņa savā vecumā veic tik garu pārgājienu?

Tamens pasmaidīja. - Hadumai… nevar neļaut. Haduma saka, Je- renam… meklēt dumai. Slikti… neveiksme? - Jondalars pamāja, norā­dīdams uz vārda pareizo lietojumu, bet viņš tā vai tā nesaprata, ko Tamens grib teikt. - Jerens dod… vīrietim… bēgt. Saka… Hadumai ne­veiksme. Haduma nāk.

-    Dumai? Dumai? Tu domā - doni? - Jondalars vaicāja, izņemdams no sava ādas maisiņa izgrebto akmens figūriņu. Ieraudzījuši, kas Jon­dalaram ir rokā, apkārt stāvošie ļaudis noelsās un atkāpās. No pūļa atskanēja dusmīga murmināšana, bet Haduma viņus apsauca, un kur­nēšana pierima.

-     Bet šī doni nes veiksmi! - Jondalars protestēja.

-     Veiksme… sieviete, jā. Vīrietis… - Tamens rakņājās savās atmiņu dzīlēs pēc pareizā vārda, - …zaimošana, - viņš atcerējās īsto vārdu.

Apmulsis Jondalars atliecās atpakaļ. - Bet, ja sievietei tā nes veiksmi, kāpēc tad viņa to aizmeta prom? - Vecākais brālis demonstrēja niknu žestu, kā Haduma bija aizmetuši doni figūriņu; tas izraisīja pūlī bažīgus izsaucienus. Haduma atkal kaut ko pateica Tamenam.

-     Haduma… ilgu laiku dzīvo… liela veiksme. Liela… burvestība. Ha­duma saka man: "Zelandoni… tradīcijas. Pasacīt Zelandoni vīrietim, ne Hadumai…" Haduma saka: "Zelandoni vīrietis slikts?"

Jondalars pašūpoja galvu.

Ierunājās Tonolans: - Manuprāt, viņš saka, ka Haduma tevi pārbau­dīja, Jondalar. Viņa zināja, ka mūsu tradīcijas ir atšķirīgas, tāpēc gribēja redzēt, kā tu izturēsies, kad viņa izrādīja necieņu…

-    Jā, necieņu, - Tamens iejaucās, izdzirdējis šo vārdu. - Haduma… zina, ne visi vīri - labi vīri. Grib zināt: Zelandoni vīrs neciena Māti.

-    Paklau, šī ir ļoti īpaša doni, - Jondalars atbildēja, nedaudz aizkai­tināts. - Tā ir ļoti sena. To man iedeva mana māte - to nodod no pa­audzes paaudzē.

-Jā, jā, - Tamens enerģiski pamāja. - Haduma zina. Gudra… ļoti gudra. Dzīvo ilgu laiku. Liela burvestība liek neveiksmei iet projām. Haduma zina: Zelandoni vīrs - labs vīrs. Grib Zelandoni vīru. Grib… cienīt Māti.

Jondalars ieraudzīja smīnu Tonolana sejā, bet nepievērsa tam uz­manību.

-     Haduma grib, - Tamens norādīja uz Jondalara acīm, - zilas acis. Godāt Māti. Zelandoni… gars taisa bērnu, zilas acis.

-     Lielo brāl! Tev tas atkal izdevās! - Tonolans mēļoja, greizi smaidī­dams. - Ar savām lielajām, zilajām acīm tu esi to panācis. Viņa ir tevī iemīlējusies! - Tonolans kratījās aizturētos smieklos, baidīdamies, ka varētu aizvainot Hadumu, bet nespēdams arī apstāties. - Ak Māt! Es nevaru vien sagaidīt, kad nokļūšu mājās un varēšu to visiem pastās­tīt. Jondalars ir vīrietis, kuru katra sieviete grib ievilkt gultā! Vai tu joprojām vēl vēlies iet atpakaļ? Šī joka dēļ pat es esmu gatavs atteik­ties iet līdz upes galam. - Tonolans vairs nespēja parunāt. Saliecies mazais brālis nokrita gar zemi un, turēdams ar rokām sānus, centās skaļi nesmieties.

Jondalars vairākas reizes norija siekalas. - Ā… es… ē… vai Haduma domā, ka Lielā Māte… ak… varētu vēl… svētīt viņu ar bērnu?

Galīgi apjucis, Tamens paskatījās uz Jondalaru un uz saliekušos To- nolanu. Tad viņa sejā parādījās plats smaids. Viņš aprunājās ar veco sievieti, un visi ļaudis pēkšņi skaļi iesmējās; vecās sievietes gārdzošie smiekli skanēja skaļāk par pārējiem. Tonolans, asarām šķīstot, ar at­vieglotu nopūtu izdvesa prieka saucienu.

Jondalars neko smieklīgu tajā visā nesaskatīja.

Vecais vīrs šūpoja galvu, saņemdamies, lai varētu parunāt. - Nē, nē, Zelandoni vīrieti! - Viņš pamāja kādam. - Norija, Norija…

Priekšā iznāca jauna sieviete un kautrīgi uzsmaidīja Jondalaram. Norija šķita gandrīz vēl meitene, bet augumā bija jau redzami jaunas sievietes dotumi. Smiekli beidzot norima.