Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Izdarījis vēl pāris kustību uz priekšu un atpakaļ, iespiezdamies tik dziļi, cik vien uzdrīkstējās, un izjuzdams, ka ir iztukšojis sevi līdz pēdē­jai lāsītei, Jondalars sabruka pāri Norijai. Viss bija beidzies. Kādu bridi viņš gulēja, smagi elpodams un piespiedis galvu viņas krūtīm, pēc tam piecēlās. Norija bezspēkā gulēja aizvērtām acīm, galvu pagriezusi uz viņa pusi. Jondalars piecēlās kājās un ieraudzīja asins traipus uz bal­tās, pūkainās zvērādas, kas atradās zem sievietes. Vīrietis uzcēla viņas kājas atpakaļ uz paaugstinājuma un ierāpās viņai blakus, iegrimdams mīkstajās ādās.

Laizdamies miegā, Jondalars sajuta kādu roku pieskārāmies savai galvai. Atvēris acis, viņš ieraudzīja Hadumas krunkaino seju un spožo skatienu. Norija blakus viņam pakustējās. Haduma smaidīja, atzinīgi mādama ar galvu, un sāka kaut ko melodiskā balsi skandēt. Norija at­vēra acis un, ieraudzījusi veco sievieti, nopriecājās; viņas prieks kļuva vēl lielāks, kad Haduma novirzīja savas rokas no Jondalara galvas uz viņas vēderu. Monotoni kaut ko skandēdama, vecā sieviete virs abu augumiem izdarīja dažādas roku kustības un izvilka ārā zem viņiem esošo, asins traipiem nosmērēto balto zvērādu. Pirmā baudas rituāla sievietes asinīm piemita īpaša burvestība.

Pēc tam vecā sieviete vēlreiz paskatījās uz Jondalaru, pasmaidīja un ar savu mezglaino pirkstu pieskārās viņa iztukšotajam loceklim. Vīrietis sajuta, kā atgriežas iekāre, redzēja, kā loceklis mēģina atkal atgūt dzīvī­bas pazīmes un tad atkal kļūst mīksts. Tik ātri atkal izjuzdams uzbudi­nājumu, Jondalars bija pārsteigts un gribēja uzzināt, vai tas ir saistīts ar Hadumas pieskārienu. Drīz vien viņš aizmirsa savu pārsteigumu, lēnām apmācīdams jauno, kaislīgo sievieti paņēmienos, kā iepriecināt vīrieti, un arī pats viņai sniegdams jaunas baudas virsotnes.

Kad Jondalars pamodās, milzīgā store bija jau gandrīz izvilkta krastā. Pirms kāda brīža Tonolans bija pabāzis galvu telti, rādīdams pāris

izgatavoto žebērkļu, bet lielais brālis bija ar roku parādījis, lai viņš lasās prom, tad apskāvis Noriju un atkal iemidzis. Vēlāk pamodies viņš atklāja, ka Norija ir jau aizgājusi. Jondalars uzvilka bikses un devās uz upi. Vērodams, kā Tonolans, Jerens un vēl daži citi kopā smejas un priecājas par jauno draudzību, viņš vēlējās, kaut būtu zvejojis kopā ar šiem puišiem.

-    Paskatieties tik! Kurš beidzot izlēmis piecelties! - Tonolans iesaucās, ieraudzījis vecāko brāli. - Tu uz savu zilo acu rēķina tik gulšņā pa cisām, kamēr pārējie cīnās, lai izvilktu to veco Hadumu ārā no ūdens.

Jerens uztvēra frāzi. - Haduma! Haduma! - viņš sauca, smiedamies un rādīdams uz zivi. Viņš drasēja tai apkārt, pēc tam nostājās priekšā tās primitīvajai, haizivij lidzigajai galvai. Taustekļi, kas bija izauguši ze­mākajā žokļa daļā, apstiprināja milzīgās zivs paradumus baroties upes dibenā un tās miermīlīgo dabu, bet lielums liecināja par īstu izaicinā­jumu. Tā bija garāka par piecpadsmit pēdām - četrarpus metriem.

Ar šķelmīgu smaidu un erotiskām kustībām jaunais mednieks kusti­nāja savus gurnus šurpu turpu lielās zivs deguna priekšā, kliegdams: - Haduma! Haduma! - it kā gribēdams, lai tā viņam pieskaras. Pārējie ierēcās neķītros smieklos, un pat Jondalars pasmaidīja. Ari pārējie sāka dejot apkārt zivij, kustinādami gurnus un saukdami: - Haduma! - Un, cīnīdamies par vietu pie zivs galvas un būdami labā noskaņojumā, viņi sāka cits citu grūstīt. Viens no vīriem tika iegrūsts upē. Izpeldējis krastā, viņš paķēra tuvāko un ari iemeta ūdeni. Drīz vien jau viss bars grūda cits citu ūdeni, Tonolans atradās pašā bara viduci.

Šļakstīdamies un izmircis mazais brālis izkāpa krastā, pielavījās pie lielā brāļa un sagrāba viņu. - Nedomā, ka tev izdosies tikt sausam cauri! - Tonolans iesaucās, kad Jondalars pretojās. - Nāc palīgā, Jeren! Izpeldināsim zilās actiņas!

Jerens izdzirdēja saucam savu vārdu, ieraudzīja brāļu stīvēšanos un skrēja pie viņiem. Ari pārējie sekoja viņa piemēram. Stumdīdamies un grūstīdamies viņi aizvilka Jondalaru līdz upes krastam un smiedamies kopā iegāzās ūdenī. Piloši un smaidīgi vīri rāpās ārā no ūdens, līdz viens no bariņa pamanīja, ka Haduma nostājusies blakus zivij.

-     Ak tad Haduma, ko? - viņa pajautāja, nomērīdama vīriešus ar bargu skatienu. Tie savā starpā pārmija slepenus skatienus un izskatījās pēc aitu bara. Tad Haduma apmierināti nokrekšķējās, nostājās pie zivs galvas un pakustināja šurpu turpu savus vecos gurnus. Vīrieši pasmējās un pieskrēja pie viņas, katrs no vīriem nometās četrrāpus un lūdzās, lai Haduma kāpj viņam mugurā.