Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Visa apmetne bija sanākusi, lai viņus pavadītu. Haduma stāvēja bla­kus Norijai, kad Jondalars apstājās viņu priekšā. Atzinīgi mādama ar galvu, Haduma smaidīja, bet pār Norijas vaigiem tecēja asaras. Vīrietis pasniedzās, notrausa vienu viņas asaru un pielika to pie lūpām. Norija pa­smaidīja, kaut arī asaras nepārstāja tecēt pa vaigiem. Jondalars pagriezās uz iešanu, bet pirms tam vēl pamanīja, kā sprogainais, jaunais vīrietis, kas tika sūtīts par ziņnesi, ar mīlas pilnām acīm nolūkojas Norijā.

Tagad Norija bija sieviete, kuru svētījusi Haduma, viņa ar visām tie­sībām varēs nest laimīgu bērnu pie vīrieša pavarda. Visiem bija zināms, ka Norija pieredzējusi Pirmās baudas rituālu, un visi zināja, ka šādas sievietes kļūst par labākajām sievām. Norija bija izcili laba partija, ko visi vīrieši vēlējās iegūt sev.

-     Vai esi pārliecināts, ka Norijai būs bēras no tava gara? - Tono­lans pajautāja brālim, kad abi jau bija atstājuši apmetni tālu sev aiz muguras.

-     Par to nekad nevar būt drošs, bet tā Haduma gan ir viena veca un gudra sieva. Viņa zina daudz vairāk, nekā kāds to spēj iedomāties. Manuprāt, viņai patiešām piemīt varenas, brīnumainas spējas. Ja kāds kaut kam tādam vispār var likt īstenoties, tad tā noteikti ir viņa.

Kādu bridi abi gāja klusēdami gar upes malu, tad Tonolans ierunājās: - Lielo brāl, ir kaut kas tāds, ko es gribētu tev pavaicāt.

-    Jautā.

-    Kāda burvju vara tev piemīt? Redzi, katrs vīrietis grib būt izvēlēts Pirmajam baudas rituālam, bet patiesībā tas viņu ļoti biedē. Es pazīstu pāris tādu, kas no tā atteicās, un, atklāti runājot, arī es bieži jūtos kā sapīts. Tomēr nekad neesmu no tā atteicies. Bet tevi… tevi taču izvēlas visu laiku. Nekad neesmu redzējis, ka tev tas nebūtu sanācis. Viņas visas tevī iemīlas. Kā tev tas izdodas? Esmu redzējis, kā tu svētkos ar to nodarbojies, nespēju tur saskatīt neko īpašu.

-    Es patiešām nezinu, Tonolan, kāpēc tas tā ir, - Jondalars atbildēja, nedaudz samulsis. - Es vienkārši cenšos būt uzmanīgs.

-     Kurš vīrietis gan to nedara? Tur slēpjas kaut kas vairāk. Atceries, ko Tamens teica? Sagādāt sievietēm prieku Pirmajā baudas rituālā nav viegli. Tad kā gan tu spēj sagādāt sievietei prieku? Es pats esmu lai­mīgs, ka tādā reizē nenodaru sievietei pārāk lielas sāpes. Tavs loceklis nemaz nav mazāks un nepadara tev visu vieglāku. Paklau, dod taču mazajam brālim kādu padomu! Man nekas nebūtu pretim, ja man pa pēdām sekotu jaunu skaistuļu bariņš.

Jondalars palēnināja gaitu un paskatījās uz Tonolanu. - Būtu gan. Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc es sevi apsolīju Maronai, tādējādi man ir attaisnojums. - Jondalara pierē ievilkās dziļas rievas. - Pirmais baudas rituāls katrai sievietei ir kaut kas īpašs. Ari man tas ir tikpat īpašs. Bet daudzas jaunas sievietes savā ziņā ir vēl tikai meitenes. Viņas nav iemācījušās atšķirt skriešanu pakaļ puikām no jaunu vīriešu pavedināšanas. Kā gan lai taktiski pasaka jaunai sievietei, ar kuru tikko kā kopā esi pavadījis īpašu nakti, ka viņa tevi ir iedzinusi stūrī? Ka tev labāk patiktu atpūsties kopā ar kādu pieredzējušāku sievieti. Ak Lielā Doni, Tonolan! Es negribu viņas aizvainot, bet es neiemīlos katrā sievietē, ar kuru kopā pavadu nakti.

-Jondalar, tu taču vispār nekad neiemīlies!

Lielais brālis sāka soļot ātrāk. - Kā tad to saprast? Esmu mīlējis daudzas sievietes.

-     Mīlējis, jā. Bet tas jau nav viens un tas pats.

-     Kā tad tu to zini? Vai esi kādreiz bijis iemīlējies?

-      Pāris reižu. Varbūt tas nevilkās īpaši ilgi, bet es zinu atšķirību. Paklau, brāl, negribu bāzt degunu cita lietās, bet es par tevi uztraucos, īpaši jau tad, kad tu kļūsti drūms. Un tev nebūt nav pašlaik tā jāskrien. Ja gribi, es vairs neteikšu ne vārda un paklusēšu.

Jondalars palēnināja soli. - Zini, varbūt tev ir taisnība. Varbūt es nekad neesmu bijis iemīlējies. Varbūt man nemaz nav lemts iemīlēties.

-     Kā tev pietrūkst? Kas pietrūkst tām sievietēm, kuras tu pazīsti?

-    Ja es to zinātu, vai tu nedomā… - Jondalars dusmīgi iesāka, tad apklusa. - Es nezinu, Tonolan. Manuprāt, es gribu visu un pārāk daudz. Es gribu, lai sieviete ir tāda kā Pirmās baudas rituālā, - man šķiet, ka tad es iemīlos viņās visās, vismaz uz to nakti noteikti. Bet es vēlos sievieti, nevis meiteni. Es gribu, lai viņa izrāda patiesas alkas pēc manis un grib mani bez jebkādas izlikšanās, bet es nemaz negribu tik ļoti uzmanīgi ar viņu apieties. Es gribu, lai viņai ir raksturs un savas domas. Es gribu, lai viņa vienlaikus ir jauna un veca, naiva un gudra.

-     Brāl, tas nu gan nav iespējams.

-     Nu, tu man jautāji, es atbildēju. - Kādu brīdi viņi klusēdami tur­pināja iet tālāk.

-    Tu man reiz stāstīji par Zelandoni priesterieni. Cik tad veca viņa īsti ir? - Tonolans pajautāja. - Varbūt tikai nedaudz jaunāka par Māti?

Jondalars sastinga. - Kāpēc tu to gribi zināt?