Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

No akmens tālākās malas klusi ieslīdējusi ūdenī, viņa nedaudz pa­peldēja pa straumi un tad brida uz seklo vietu. Ielikusi roku ūdenī un ļaudama pirkstiem brīvi šūpoties, viņa lēnām, ar bezgalīgu pacietību, virzījās pretim straumei. Pienākusi pie koka, sieviete ieraudzīja, ka fo­reles galva atrodas straumē un zivs nedaudz kustas, lai noturētos savā vietā, zem saknēm.

Eilas acis no sajūsmas iemirdzējās. Tomēr, tuvojoties zivij un katru soli sperdama ar apdomu, viņa izturējās vēl piesardzigāk. Vienu roku ūdeni virzīdama no zivs aizmugures, viņa to palika zem tās vēdera, ne­daudz tai pieskārās un sajuta žaunu atveres. Ar strauju kustību sieviete sagrāba zivi, pārliecinoši izcēla to no ūdens un izmeta krastā. Kādu bridi forele mētājās un cīnījās, pēc tam norima un gulēja mierīga.

Apmierināta ar sevi, Eila pasmaidīja. Bērnībā bija grūti iemācīties saķert ar rokām zivi un dabūt to ārā no ūdens, un tagad viņa vēl jo­projām jutās tikpat lepna kā pirmajā reizē, kad tas bija izdevies. Turp­māk viņa šo vietu novēros, zinādama, ka to izmanto arī citi upes iemīt­nieki. Nesdama savu lomu, Eila prātoja, ka šī forele ir pārāk liela, lai to uzreiz visu notiesātu brokastīs, - viņa jau sajuta mutē svaigas, uz karstiem akmeņiem ceptas foreles garšu.

Kamēr cepās brokastis, Eila nodarbojās ar groza pīšanu no zāles stie­briem, ko vakar bija salasījusi. Tas būs vienkāršs grozs saimnieciskām vajadzībām, bet tajā būs iepīti nelieli raksti, lai pašai saimniecei būtu prieks par smalko darinājumu. Eila strādāja ātri, bet ar tādu mērķi, lai grozs būtu arī ūdensizturīgs. Iemetot tajā karstus akmeņus, to varētu izmantot par katliņu, tajā varētu vārīt ēdienu arī uz uguns, bet tāds šobrīd nebija sievietes mērķis. Viņa gatavoja pārtikas uzglabāšanas grozu, jau sākdama rūpīgi gatavoties aukstajai ziemai, kas vairs ne­bija aiz kalniem.

Uzmezdama skatienu apaļajām, sarkanajām ogām, kas bija izklā­tas žāvēties uz pītajām zāles sedziņām pie alas ieejas, jaunā sieviete prātoja: "Tās korintes, ko es vakar salasīju, pēc pāris dienām jau būs sakaltušas. Līdz tam būs jau nogatavojušās ari pārējās ogas. Būs daudz melleņu, bet ar āboliem gan būs trūcīgi, tā savvaļas ābele ir diezgan panīkusi. Toties ķirsis ir pilns ar ogām, ķiršogas jau ir gandrīz pārgata- vojušās. Labāk tās salasīt šodien pat. Ari saulespuķu sēklas noderēs, ja putni tās pirmie neizknābās. Šķiet, ka blakus ābelei ir lazdu krūmi, bet neesmu par to pārliecināta, jo šie krūmi ir daudz mazāki nekā tie, kas auga pie manas slepenās, mazās alas. Tomēr šķiet, ka priežu čiekuros ir daudz sēklu, vēlāk būs jāpārbauda. Kaut tā zivs drīzāk izceptos!

Vajadzētu arī sākt žāvēt augus, ķērpjus, sēnes un saknes. Man nebūs jāsažāvē visas saknes, dažas varēs ilgāku laiku alas dziļumā uzglabāt svaigas. Vai man vajadzētu savākt vairāk balandu sēklu? Tās ir tik mazas un nekad nevar savākt pietiekamā daudzumā. Toties ir vērts papūlēties sadabūt graudus, un dažas vārpas pļavā jau ir nogatavojušās. Šodien salasīšu ķiršus un graudus, bet man būs vajadzīgi vēl vairāki pārtikas uzglabāšanas grozi. Varbūt no bērza tāss pagatavot dažas vācelītes? Kaut man būtu kāda jēlāda, lai varētu uztaisīt lielas somas!"

Klana alā allaž bija pieejamas vairākas liekas jēlādas, lai varētu visu ko pagatavot. Tagad viņa priecātos, ja ziemai būtu kaut viena siltāka āda. Truši un kāmji nav pietiekami lieli, lai izgatavotu labu kažokādas apmetni, un tie ir tik kārni. Ja viņa spētu nomedīt mamutu, būtu gana daudz tauku, tad varētu dedzināt pat lampas. Un nekas cits nav tik labs un sātīgs kā mamuta gaļa. Interesanti - vai tā forele ir jau gatava? Eila pastūma malā kādu mīkstu lapu un ar kociņu pabakstīja foreli. Vēl mazliet jāpacep.

"Cik jauki būtu, ja man izdotos iegūt kaut nedaudz sāls, taču šeit tu­vumā nav jūras. Māllēpēm ir sāļa piegarša, un citi augi var piešķirt savu aromātu. Izai piemita talants ēdiena gatavošanā; jebkurš viņas gatavotais ēdiens bija garšīgs. Varbūt man iziet stepē un paskatīties, vai nevaru nomedīt kādu irbi? Un pēc tam to pagatavot tā, kā Krebam garšoja."

Atceroties Izu un Krebu, Eila juta kaklā sakāpjam kamolu. Viņa papu­rināja galvu tā, it kā gribēdama atbrīvoties no šīm domām vai vismaz no gaidāmajām asarām.

"Augiem un tējām man nepieciešama kaltēšanas ierīce, tā vajadzīga arī ārstnieciskajām zālītēm. Es varu saslimt. Varētu nocirst dažus kokus, lai pagatavotu mietus, bet man vajadzīgas stipras, jaunas auklas, lai tos sasietu kopā. Pēc tam kad mieti būs izžuvuši un sarāvušies, ierīce noturēs vajadzīgo svaru. Tā kā te ir tik daudz izskalotu koku un kri­talu, tad man nebūs jācērt koki malkai, varēs savākt arī zirgu mēslus. Kad mēsli ir izžuvuši, tas ir labs kurināmais. Jau šodien pat sākšu nest augšā uz alu kurināmo, un drīz vien man būs jāizgatavo arī pāris dar­barīku. Kā man paveicās, ka es atradu kramu! Bet zivij jau droši vien jābūt gatavai."