Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Viņas raudas aizsniedza tikai vienaldzīgas ausis. Mazie pļavas un meža dzīvnieciņi izvairījās no svešinieces savā vidū un viņas nesapro­tamajām skaņām. Neviens cits to nedzirdēja, neviens cits neko nesa­prata. Vēl klīstot pa stepēm, sieviete bija lolojusi cerību atrast cilvēkus, līdzīgus viņai pašai. Tagad, kad viņa bija izlēmusi pārtraukt ceļošanu, Eilai cerības zuda pavisam; sieviete pieņēma savu vientulību un mācī­jās ar to sadzīvot. Uztraukumu radīja urdošs nemiers par izdzīvošanu vienatnē svešā vietā, nezinot šis puses ziemas bardzību. Raudāšana mazināja sakrājušos spriedzi.

Piecēlusies Eila drebēja, tomēr izņēma savu rokas cirvīti un nikni zve­tēja ar to pa apses stumbra apakšējo daļu, pēc tam ķērās pie otra jaunā koka. "Esmu pietiekami bieži vērojusi, kā vīrieši gatavo pīķus," viņa sev stāstīja, cērtot stumbram zarus. Nemaz tik sarežģīti neizskatījās. Eila aizvilka mietus pļavā un atstāja tos tur, bet visu atlikušo pēcpusdienu lasīja kviešu un rudzu vārpas, pēc tam aizvilka kokus uz alu.

Novakari Eila pavadīja, mizodama un līdzinādama pīķus, pārtrauk­dama šo nodarbi tikai tik ilgi, lai pagatavotu sev graudus vakariņām, ko apēst kopā ar atlikušo zivi, un lai izbērtu kaltēties ķiršus. Kad sa­tumsa, Eila jau bija gatava nākamajam solim. Viņa ienesa kokus alā un, atcerēdamās, kā vīrieši bija rīkojušies, nomērīja pīķa garumu nedaudz pāri savam augumam un izdarīja atzīmi. Tad uzlika atzīmēto vietu uz ugunskura, grozīdama pīķi tā, lai visapkārt izveidotos ogle. Ar asu skrāpi viņa nogrieza pārogjojušos daļu nost un turpināja to cepināt un skrāpēt, līdz pīķa augšdaļa pati nokrita nost. Turpmākā apdedzināšana un skrāpēšana pārvērta to par asu, ugunī rūdītu pīķa smailo galu. Tādā pašā veidā sieviete sāka apstrādāt otru mietu.

Kad Eila beidza darbu, bija jau pienākusi vēla vakara stunda. Viņa jutās nogurusi un priecīga par paveikto. Pēc šāda darba labāk nāks miegs. Tieši naktis bija visgrūtāk pārdzīvot. Sieviete norobežoja uguns­kuru, piegāja pie alas ieejas, paskatījās zvaigžņotajās debesīs un centās izdomāt kādu iemeslu, lai nebūtu vēl jāiet gulēt. Viņa bija izrakuši alā lēzenu bedri, piepildījusi to ar sausu zāli un apsegusi ar zvērādu. Lē­niem soļiem Eila devās uz savu guļvietu. Nolikusies slīpi, viņa vēroja gailošās ogles un klausījās klusumā.

Nebija dzirdama ne cilvēku čabināšanās, taisot guļvietas, ne pāroša­nās skaņas no blakus esošajiem pavardiem, ne ņurdēšana vai krākšana; neviena no tām skaņām, kas tik raksturīgas cilvēkiem; nebija dzirda­mas nekādas dzīvības pazīmes, tikai pašas Eilas elpa. Viņa pasniedzās pēc zvērādas, kurā, pret gurnu atbalstījusi, mēdza nēsāt savu dēlu, savīkstīja to un piespieda pie krūtīm, pēc tam, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, kamēr asaras ritēja pār vaigiem, klusi dungoja. Visbeidzot viņa nogūlās, saritinājās ap tukšo zvērādu un raudādama aizmiga.

Nākamajā rītā, kad Eila izgāja no alas atviegloties, viņa ieraudzīja uz savas kājas asinis. Parakņājusies savā mazajā mantu kaudzītē, viņa atrada absorbējošās saites un īpašo, ap jostu apliekamo siksnu. Saites tika bieži mazgātas, tās bija tīras un spīdīgas. Pēdējo reizi, kad Eila tās lietoja, saites vajadzēja aprakt. Sieviete vēlējās, kaut viņai būtu muflonu vilna, ko ielikt saitēs. Tad viņa ieraudzīja trušādiņu. "Es gri­bēju sataupīt šo trušādu ziemai, bet es taču varu nomedīt vēl vairākus trušus," viņa domāja.

Pirms došanās lejā uz rīta peldi viņa sagrieza mazo trušādu strēmelēs. "Man vajadzēja zināt, ka tuvojas mēnešreizes, es būtu tās ieplānojusi. Tagad es nevarēšu neko darīt, tikai…"

Pēkšņi Eila iesmējās. Sievietes izolēšana mēneša grūtajās dienās šeit taču nebija jāņem vērā. "Šeit taču nav vīriešu, kurus man būtu jāiz­vairās uzlūkot, nav neviena vīrieša, kam es nedrīkstētu sarūpēt un gatavot ēdienu. Šeit es esmu viena pati un man jāuztraucas tikai pašai par sevi."

"Tomēr man to vajadzēja paredzēt, bet dienas aizritēja tik ātri! Ne­biju domājusi, ka jau pienācis laiks. Cik ilgi jau es atrodos šajā ielejā?" Eila centās to atcerēties, bet visas dienas bija saplūdušas kopā. Viņa saviebās. "Man tomēr vajadzētu zināt, cik dienu jau šeit atrodos, - ta­gad varētu būt vēlāks gadalaiks, nekā biju iedomājusies." Vienu bridi viņa izjuta panikas lēkmi. "Nav jau nemaz tik slikti," viņa centās sevi mierināt. "Sniegs neuzkritīs, pirms augļi nebūs nogatavojušies un ko­kiem lapas nokritušas, bet man to tomēr vajadzēja zināt. Man ir jāseko līdzi laikam."

Eila atcerējās: pavisam sen Krebs bija ierādījis viņai, kā iegriezt nūjā atzīmi, lai skaitītu laiku. Toreiz vecais mogurs, izskaidrojot šo sistēmu, bija ļoti pārsteigts, kad Eila to tik ātri uztvēra. Viņš bija tikai atbildējis uz meitenes jautājumiem. Moguram nevajadzētu mācīt meitēnam sak­rālās zināšanas, kas domātas vienīgi svētajiem vīriem un viņu palīgiem. Krebs viņai bija piekodinājis nevienam to nestāstīt. Eila ari atcerējās to reizi, kad Krebs bija viņu pieķēris taisām kociņu, lai skaitītu dienas starp diviem pilnmēnešiem, toreiz viņš bija ļoti dusmīgs.