Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pēkšņi Eila atskārta un saprata, cik viņa ir neaizsargāta un ievai­nojama; uz bridi viņu pārņēma panika. "Un ja nu es būtu lauzusi kāju? Ja kaut kas ar mani notiek, šeit taču tuvumā nav neviena, kas man varētu palīdzēt. Ko gan es šeit naktī ārā daru? Bez ugunskura. Un ja nu man uzbrūk kāds dzīvnieks?" Dzīvā atmiņā atausa lūsis, kas reiz bija uzlēcis sievietei virsū. Tumsā, iztēlodamās spīdošās dzīvnieka acis, Eila pasniedzās pēc lingas.

Viņa atrada ieroci savā vietā, joprojām droši aizbāztu aiz jostas siks­nas. Tas deva mierinājumu. "Es tāpat esmu mirusi, vai vismaz tā tam būtu jābūt. Ja kaut kam ar mani lemts notikt, tad tas tā arī notiks. Tagad es nedrīkstu par to uztraukties. Ja nepasteigšos, tad, pirms sa­gatavošos, pienāks jau rīts."

Atradusi zaru kaudzi, viņa sāka vilkt mazākos zarus uz bedres pusi. Eila bija sapratusi, ka viena pati nespēj aplenkt zirgus, un ielejā nebija neviena kanjona, kur tos varētu iedzīt strupceļā, bet intuitīvi viņai ienāca prātā kāda ideja. Tā bija no tām ģeniālajām idejām, kuru radī­šanai viņas smadzenes - smadzenes, kas atšķīrās no pārējo klana ļaužu smadzenēm daudz vairāk par ārējo izskatu, - bija īpaši piemērotas. Jaunā sieviete izdomāja: ja jau reiz ielejā nav kanjona, viņa varētu tādu uztaisīt.

Nebija svarīgi, ka tāda ideja nebija nekas jauns. Eila to nezināja, viņai tas bija jaunums. Jaunā medniece to neuztvēra kā lielu atklājumu. Tā šķita tikai neliela pielāgošanās klana vīriešu medību stilam; tikai neliela pielāgošanās, kas, iespējams, varētu varbūt dot iespēju sievietei vienai pašai nogalināt dzīvnieku. Neviens klana vīrietis pat sapņos neiedomā­tos viens pats nomedīt dzīvnieku. Tas bija liels izgudrojums, kas radies neatliekamas vajadzības dēļ.

Vākdama kopā zarus un izveidodama ieslīpu šķērsli abās bedres pu­sēs, Eila bažīgi vēroja debesis. Kad austrumos pie debesīm jau sāka izdzist zvaigznes, jaunā medniece aizpildīja palikušās spraugas un ar krūmu zariem izveidoja šķēršļus augstākus. Kad Eila atkāpās un aplūkoja savu roku darbu, debesis bija kļuvušas gaišākas un čaklākie putni jau sāka pogot un čivināt savu rīta sveicienu.

Bedre bija iznākusi apmēram četrstūraina, nedaudz lielāka garumā nekā platumā; pie malām dubļaina - no tās tika vilktas ārā pēdējās slapjās zemes kravas. Izkaisītas dubļu čupiņas, nokritušas no ādas ga­bala, mētājās nomīdītajā zālē trīsstūra platībā, kuru norobežoja divas uzbūvētās krūmu sienas, kas noslēdzās pie dubļainās bedres. Cauri spraugai, kur bedre atdalīja abas uzceltās sētas, bija redzama upe, kurā atspoguļojās kvēlojošās austrumu debesis. Otrā ņirbošās upes krastā rēgojās stāvā, tumšā ielejas dienvidu puses klints; bija saskatāmas tikai pašas klints virsotnes kontūras.

Eila pagriezās, lai pārbaudītu zirgu atrašanās vietu. Otrā ielejas pusē bija diezgan slīpa nogāze, kas rietumos kļuva stāvāka, jo alas priekšā pārvērtās klinšainā, izrobotā sienā; austrumos ieleja aizstiepās tālu uz priekšu un izlīdzinājās zāļainos pakalnos. Tajā pusē joprojām vēl bija tumšs, bet Eila redzēja, ka zirgu bars sāk kustēties.

Jaunā sieviete paķēra ādas gabalu, plakano kaula lāpstiņu un skrēja atpakaļ uz apmetni krastmalā. Ugunskurs bija gandrīz izdzisis. Piesvie­dusi malku, viņa ar nūju parušināja karstās ogles un dažas ielika sum­bra ragā. Paņēmusi lāpas, pīķus un bozi, Eila skrēja atpakaļ pie bedres. Bedres malā viņa nolika pīķus, blakus nogūla boze, tad, mezdama lielu apli, aizdrāzās, lai paspētu nostāties zirgu baram aiz muguras, pirms tie sāk kustēties.

Un tad sākās gaidīšana.

Gaidīšana bija daudz grūtāka nekā nakts smagais darbs. Eila bija uzbudināta, dega nepacietībā uzzināt, vai plāns izdosies. Viņa pārbau­dīja, vai sumbra ragā vēl kvēlo ogles, un gaidīja; pārbaudīja lāpas un gaidīja. Tad sieviete atcerējās neskaitāmas lietas, par kurām iepriekš nebija padomājusi, kuras vajadzēja paveikt vai izdarīt citādi… un gai­dīja. Viņa gribēja zināt, kad zirgi sāks savu līkloču gājienu uz upi; Eilai ienāca prātā: varbūt viņus paskubināt? Atmetusi šo domu, viņa turpināja gaidīt.

Zirgi sāka skraidīt apkārt. Eilai šķita, ka viņi izskatās nervozāki nekā parasti, bet viņa nekad nebija tos vērojusi no tik tuva atstatuma, tāpēc nebija par to tik pārliecināta. Beidzot vadošā ķēve sāka virzīties uz upes pusi un pārējie, ik pa brīdim apstādamies, lai uzēstu lekno zāli, viņai sekoja. Tuvojoties upei, saožot Eilas un izrakņātās zemes smaržu, zirgi noteikti kļuva tramīgāki. Kad izlikās, ka vadošā ķēve sāk mainīt virzienu, Eila nolēma, ka pienācis laiks rīkoties.