Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jaunajai medniecei pagāja vesela diena, līdz viņa saskaldīja mazus kokus un krūmus, aizvilka tos līdz lauka vidum un sakrāva kaudzē blakus spraugai starp kokiem upes malā. Viņa salasīja sveķainos priežu un egļu zarus un mizas, iesprauda tos starp satrunējušiem, veciem baļ­ķiem un upes krastā izskalotajiem cietajiem klučiem un koka gabaliem, kas ātri aizdegas, un vēl sameta pa virsu sausus zāles kušķus. Vakarā, saliekot kopā sveķainos zaru gabalus un zāli, viņa pagatavoja lāpas, kas ātri aizdegsies un dūmojot kūpēs.

Tajā rītā, kad viņa bija izplānojusi sākt medības, Eila izņēma savu sumbra ādas nojumi un ragu. Tad, parakņājusies upes malā izskaloto kaulu kaudzē, sameklēja kādu plakanu, pamatīgu kaulu, nogreba tam vienu sānu, līdz izveidojās gara un plāna mala. Pēc tam, cerot, ka no­derēs, Eila savāca visas atrodamās auklas un virves, no kokiem no­vilka lejā liānas un salika tās akmeņainajā upes krastā. Vēl viņa atvilka krastā daudz koku kritalu un izskaloto zaru, lai ugunskuram pietiktu malkas.

Līdz vēlai pēcpusdienai viss bija sagatavots. Vērodama zirgu bara kustību, Eila staigāja šurpu turpu gar upes krastu līdz klinšainajai sie­nai. Ar bažām viņa pamanīja, ka austrumos sāk savilkties pāris mākoņu, un vēlējās, lai tie neaizēno mēnesģaismu, uz kuru viņa bija cerējusi. Uzvārījusi sev graudu virumu un salasījusi ogas, jaunā medniece ne­spēja neko daudz ieēst. Viņa vingrinājās ar pīķiem: pacēla tos, izdarīja izklupienu un atkal nolika ieročus zemē.

Pašā pēdējā brīdī, parakņājusies kaulu un izskaloto zaru kaudzē, Eila atrada garu brieža priekškājas augšstilba kaulu ar punainu galu. Triecot to pret lielu mamuta ilkņa gabalu, sieviete saviebās no atsitiena rokā. Garais kauls palika neiedragāts; tā bija laba un pamatīga vāle.

Mēness uzlēca pirms saules rieta. Eila vēlējās, kaut zinātu ko vairāk par medību ceremonijām, bet klana sievietes tām nekad nelaida pat tuvumā. Pastāvēja ticējums, ka sievietes medībās nes neveiksmi.

Eila pie sevis nodomāja: "Es gan sev nekad neesmu nesusi neveiksmi, tomēr agrāk neesmu mēģinājusi nomedīt kādu lielu dzīvnieku. Kaut es zinātu kaut ko, kas nestu veiksmi!" Sievietes roka sniedzās pēc amule­tiem, un viņa iedomājās par savu totēmu. Galu galā tas taču bija Alu Lauva, kas pamudināja viņu medīt. H teica Krebs. "Kāds gan cits varētu būt iemesls, lai sieviete ar savu izvēlēto ieroci kjūtu meistarīgāka par vīrieti?" Eilas totēms bija pārāk spēcīgs sievietei - tas attīstīja viņā vīrišķīgas rakstura īpašības, tā bija domājis Brūns. Eila cerēja, ka arī šoreiz Alu Lauvas totēms nesīs viņai laimi.

Krēsla jau izdzisa un iestājās tumsa, kad Eila aizgāja līdz upes līku­mam un ieraudzīja, ka zirgi beidzot iekārtojušies uz naktsguļu. Viņa paņēma apstrādāto kaulu un ādas gabalu un skrēja cauri garajai zālei, līdz nonāca pie spraugas kokos, kur zirgi no rīta bija dzēruši. Dziesto­šajā dienasgaismā zaļā lapotne izskatījās pelēka, un tālākie koki slējās pret krāšņajām debesīm kā melni silueti. Cerot, ka Mēness izstaros pietiekamu gaismu, lai kaut ko saskatītu, Eila noklāja ādas gabalu uz zemes un sāka rakt.

Zemes virsējā kārta bija cieti noblīvēta, bet, līdzko sieviete izrakās tai cauri, tā rakšana ar noasinātu kaula lāpstiņu kļuva vieglāka. Tikko kā uz ādas gabala bija sakrājusies pietiekami liela zemes kaudze, viņa aizvilka to līdz kokiem, lai tur izgāztu. Līdzko bedre kļuva dziļāka, Eila tās apakšā ieklāja ādas gabalu un rauša zemi tai virsū. Darbs bija grūts, jo viņa drīzāk rīkojās pēc taustes, nevis redzes. Līdz šim jaunajai sievietei nekad nebija pašai nācies rakt bedri. Lielo pavarda bedri, kuru izlika ar akmeņiem, lai ceptu veselus dzīvniekus, klanā parasti raka visas sievietes kopīgi, bet šai bedrei bija jābūt dziļākai un garākai.

Bedre bija izrakta apmēram Eilai līdz viduklim, kad viņa sajuta sūca­mies no tās ūdeni un saprata savu kļūdu - nevajadzēja to rakt tik tuvu upei. Bedres dibens ātri pildījās ar ūdeni. Viņa jau stāvēja līdz potītēm dubļos, kad beidzot padevās un, kāpjot ārā no bedres un izceļot no tās ādas gabalu, iebrucināja vienu bedres malu.

"Ceru, ka bedre izrakta pietiekami dziļa," Eila prātoja. "Tādai tai vajadzētu būt - jo dziļāk es roku, jo vairāk tajā sūcas ūdens." Sieviete pavērās mēnesī, pārsteigta par to, cik jau ir vēls. Viņa bija grasījusies strādāt raiti un ātri pabeigt rakšanu, bet, tā kā jau ir tik vēls, tad no plānotās atpūtas nekas nesanāks.

Jaunā sieviete skrēja uz to vietu, kur kaudzē bija sakrauti salasītie krūmu un koku zari, bet pa ceļam paklupa pār kādu neredzamu sakni un smagi sasitās. "Tagad nav laika piesardzībai!" viņa nodomāja, berzē­dama sasisto vietu. Ceļgali un plaukstas smeldzoši sāpēja, un viņa bija pārliecināta, ka slapjā tērcīte, kas tecēja pa kāju, ir viņas pašas asinis, kaut arī tumsā neko nevarēja redzēt.