Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

- Kreb, ja tu noraugies uz mani no garu pasaules, lūdzu, nedusmo­jies, - Eila runāja klusajā žestu valodā. - Tev ir jāzina, kāpēc man tas jādara.

Sieviete atrada garu, gludu nūju un ar krama nazi iegrieza tajā at­zīmi. Tad viņa bridi padomāja un iegrieza vēl divus robiņus. Eila izstiepa trīs pirkstus un uzlika tos uz iegrieztajiem robiņiem. "Man šķiet, ka pagājušas vairākas dienas nekā tik, bet par tik dienām esmu pilnīgi droša. Šovakar iegriezīšu vēl vienu robiņu un turpmāk darīšu tā katru vakaru." Viņa vēlreiz nopētīja nūju. "Šķiet, ka iezīmēšu mazu papildu atzīmi virs šodienas robiņa, lai atzīmētu dienu, kad sāku asiņot."

Kad Eila bija izgatavojusi pīķus, mēness bija apriņķojis pusi no savas fāzes, bet viņa joprojām nebija izdomājusi, kā nomedīt lielu dzīvnieku, kas bija tik ļoti nepieciešami. Viņa sēdēja pie savas alas ieejas un skatī­jās uz pretējā krasta klintīm un naksnīgajām debesīm. Vasara bija pašā karstākajā zenītā, un Eila izbaudīja vēso vakara vēja pūsmu. Viņa tikko kā bija pabeigusi darināt jaunu vasaras tērpu. Sievietes lielais vasaras apmetnis bija pārāk silts šādam laikam, un, kaut ari alas apkārtnē viņa staigāja kaila, Eilai bija nepieciešamas apmetņa ieloces, kurās salikt da­žādas lietas, kad devās tālākos klejojumos. Pēc tam kad Eila bija kļuvusi par sievieti, dodoties medībās, viņai patika nēsāt ap savām apaļīgajām krūtīm cieši aptītu ādas strēmeli. Tā bija daudz ērtāk skriet un lēkt. Šeit, ielejā, nebija jāsamierinās ar slepeniem ļaužu skatieniem, kuri domāja, ka, nēsājot šo ādas strēmeli, apsietu ap krūtīm, viņa ir jocīga.

Eilai nebija liela ādas gabala, ko sagriezt, bet viņa beidzot izdomāja veidu, kā izmantot apģērbam trušādas: viņa tās notīrīja plikas un pa­gatavoja no tām vasaras apmetni, kas apklāja tikai gurnus, kailajai ķermeņa augšdaļai Eila pagatavoja krūšu apsēju no citām ādiņām. No rīta viņa bija iecerējusi doties nelielā pārgājienā pa stepi, ņemot līdzi tikko izgatavotos pīķus cerībā atrast kādu medījumu.

Rietumos no upes lēzenā nogāze ielejas ziemeļu daļā ļāva nokļūt stepē; stāvā klints siena padarīja rietumu līdzenumus grūti sasniedza­mus. Viņa redzēja vairākus briežu, bizonu, zirgu barus un pat nelielu saigu pulciņu, bet pārnesa mājās vienīgi nomedītu irbi un lielu stepes žurku. Jaunā medniece vienkārši nespēja pieiet dzīvniekiem tik tuvu klāt, lai iedurtu tiem ar pīķi.

Dienām ejot, domas par lielā dzīvnieka nomedīšanu nelika Eilai mieru. Viņa bieži bija vērojusi, kā klana vīrieši sarunājas par medībām - viņi jau gandrīz nemaz ne par ko citu nerunāja -, bet medīja visi kopā. Viņu iemīļotais paņēmiens, tāpat kā vilku baram, bija nošķirt dzīvnieku no bara un aplencot notrenkt to, līdz medījums kļuva tik pārguris, ka mednieki varēja tam pieiet tuvu klāt un izdarīt nāvējošo dūrienu. Bet Eila bija viena pati.

Dažkārt vīri bija pieminējuši kaķu dzimtas medīšanas veidu: gulēt slēpnī, nogaidīt un tad, izmantojot ilkņus un ķetnas, mesties virsū medijumam un nikni to nogāzt gar zemi. Bet Eilai nebija ne ilkņu, ne ķetnu, viņa nespēja arī kā kaķu dzimtas plēsēji doties isā, ātrā lēcien­veida uzbrukumā. Viņa pat vēl nemācēja prasmīgi apieties ar pīķiem; tie bija pārāk lieli un gari, lai tos varētu ērti satvert. Tomēr viņai bija jāatrod veids, kā to izdarīt.

Tas notika kādā jauna mēness naktī, kad sievietei beidzot iešāvās prātā ideja, kuru varētu īstenot. Kad mēness pagrieza zemei muguru un lēja savu gaismu pār tālākajiem Visuma nostūriem, Eila bieži domāja par Klanu Sapulci. Alu Lāča svētki allaž tika rīkoti jauna mēness fāzē.

Viņa domāja par svētku laikā redzēto dažādo klanu medību ainu attēlojumu. Brouds bija novadījis viņu klana aizraujošu medību deju, un klans šajā sacensībā bija uzvarējis, spilgti atdzīvinādams ainas ar mamuta iedzīšanu kanjona bezizejā un ugunskura sakuršanu. Bet otro vietu ieguva svētku rīkotāju klans, kas attēloja lamatu izrakšanu pinkainā degunradža ceļā, pa kuru tas dodas padzerties, pēc tam tā ielenkšanu un iedzīšanu slazdā. Pinkainie degunradži parasti bija bīs­tami, un to izturēšanos nevarēja paredzēt.

Nākamajā rītā Eila devās skatīties, vai zirgi joprojām vēl ganās ielejā, bet viņa ar tiem nesasveicinājās. Tagad jau viņa pazina katru bara zirgu atsevišķi. Viņi bija Eilas kompānija, gandrīz vai draugi, bet, ja Eila gribēja ziemā izdzīvot, diemžēl cita ceļa nebija.

Vairākas nākamās dienas viņa novēroja zirgu baru, pētīja viņu kustību: kur viņi parasti dodas dzert; kur viņiem patīk ganīties; kur viņi nakšņo. Vērojot zirgus, Eilas prātā nobrieda plāns. Viņa uztraucās par plāna de­taļām, mēģināja apsvērt visas nejaušības un beidzot ķērās pie darba.