Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Runā, ka jaunībā viņa bijusi īsta skaistule, pat pirms pāris gadiem. Daži no vecākajiem vīriem apgalvo, ka neviens nespēj ar viņu sacensties, pat ne tuvu. Grūti to teikt, bet runā, ka viņa ir par jaunu, lai būtu Pirmā starp tām, kas kalpo Mātei. Lielo brāl, pasaki man, lūdzu, - vai tas, ko runā par tevi un Zelandoni priesterieni, ir taisnība?

Jondalars apstājās un lēnām pagrieza galvu pret brāli. - Stāsti: ko runā par mani un Zelandoni priesterieni? - viņš izgrūda caur sakos­tiem zobiem.

- Piedod! Piedod, es vienkārši aizrunājos par tālu! Aizmirsti šo sa­runu!

5

Berzēdama acis un staipīdamās, Eila iznāca no alas uz klinšu pār- kares. Austrumos virs pamales vēl joprojām spīdēja saule. Ar roku pie- segusi acis, viņa ar skatienu meklēja, kur pašlaik atrodas zirgi. Kaut ari Eila šeit bija pavadījusi tikai pāris dienu, tas jau bija kļuvis par paradumu - pamostoties pārbaudīt zirgu baru. ŠI ikrita pārbaude pa­darīja viņas vientulīgo dzīvesveidu nedaudz ciešamāku, jo radīja ilūziju, ka Eila nav vienīgā šis ielejas iemītniece un šeit atrodas ari vēl citas dzīvas radības.

Jaunā sieviete bija jau iepazinusi zirgu paradumus: kur viņi gāja no rītiem padzerties, kādu koku pavēnī viņiem patika pavadīt pēcpusdie­nas svelmi. Viņa jau spēja atšķirt atsevišķus bara eksemplārus. Viens no viņiem bija gadu vecs kumeļš, kura pelēkā spalva bija tik gaiša, ka izskatījās gandrīz vai balta, izņemot pāris tumši pelēku svītru - viena gāja pāri zirga mugurai; vēl kumeļam bija tumšākas kāju apakšējās daļas un biezas, sarainas krēpes. Barā bija arī kāda dūkana ķēve ar dzeltenīgi brūnu kumeļu pie sāniem, kura spalva bija tāda pati kā bara ērzelim. Un kur nu vēl pats lepnais bara vadonis! Kādudien viens no šiem gadu vecajiem kumeļiem, kurus vadonis šobrīd tik tikko spēja paciest, ieņems viņa vietu. Vai varbūt kāds no nākamā gada metiena vai aiznākamā? Gaiši dzeltenais ērzelis - ar tumši brūno svītru uz mu­guras, kāju apakšdaļā un pāri krēpēm - bija pašā spēku briedumā, to skaidri parādīja viņa stāja un izturēšanās.

- Labrīt, zirgu klans! - Eila žestikulēja ar parastajām sveiciena kus­tībām; neliela nianse tās padarīja par rīta sveicienu. - Šorīt es ilgi no­gulēju. Jūs jau esat nobaudījuši savu rīta dzērienu, tagad es nobaudīšu savējo.

Vieglā solī noskrējusi lejā pie upes un jau pietiekami labi iepazinusi stāvās takas bīstamākās vietas, jaunā sieviete padzērās, tad nometa apmetni un bija gatava rīta peldei. Apmetnis bija tas pats vecais, bet Eila bija to izmazgājusi un apstrādājusi ar skrāpjiem, lai āda atkal būtu mīksta. Iza bija tikai vēl vairāk nostiprinājusi Eilas jau tā iedzimto tīrības un kārtības izjūtu. Izas apjomīgais ārstniecisko augu krājums prasīja ievērot kārtību, lai izvairītos no augu sajaukšanas un to nepa­reizas lietošanas. Klana zāļu sieva zināja netīrības, netīrumu un infek­ciju bīstamību. Viena lieta bija ceļojuma laikā paciest zināmu netīrību, kad no tā nevarēja izvairīties, bet pilnīgi cita, ja blakus atrodas tekošs ūdens.

Eila izlaida pirkstus caur biezajiem, blondajiem matiem, kas viļņiem krita pāri pleciem. - Šorīt es izmazgāšu matus, - viņa žestikulēja, nead- resēdama to nevienam konkrēti. Aiz upes līkuma sieviete bija atradusi augam ziepjsakni un devās to izraut. Nākdama atpakaļ gar krastu un lūkodamās upē, viņa pamanīja lielu akmeni ar gludām, šķīvja formā izveidotām bedrītēm, kas rēgojās laukā no seklā ūdens. Eila pacēla apaļu oli un aizbrida pie lielā akmens. Akmens bedrītē viņa saberza ziepjsakni, ar plaukstām iesmēla ūdeni, uzlēja virsū un samaisīja, lai iegūtu bagātīgu, putojošu masu. Ieguvusi putas, viņa saslapināja matus, ieberzēja tajos putas, tad ieziepēja arī pārējo ķermeni, pēc tam ienira ūdenī, lai noskalotos.

Sensenos laikos šajā vietā bija nolūzis liels akmens bluķis, kas bija atdalījies no klints sienas. Eila rāpās ārā no ūdens, iedama pa to bluķa daļu, kas atradās zem ūdens, pēc tam turpināja iet pa to daļu, kas at­radās virs ūdens, un meklēja tādu vietu, kur varētu saulē apžūt. Līdz jostasvietai dziļa atteka krasta virzienā izveidoja šo klints gabalu par saliņu, ko daļēji aizklāja nokarenie vītoli, kuru izskalotās saknes kā kaulaini pirksti bija pieķērušies pie upes krasta. No maza krūma, kura saknes bija atradušas atbalsta punktu kādā spraugā, sieviete nolauza nelielu zariņu; ar zobiem to nomizoja un izmantoja, lai atmudžinātu matus, kamēr tie saulē žāvējas.

Klusām dungodama, Eila sapņaini vērās upē; tad viņas uzmanību pie­saistīja ūdens ņirboņa. Pēkšņi atguvusi modrību, viņa ieraudzīja ūdenī lielu, sudrabainu foreli, kas atpūtās zem koku saknēm. Eila pie sevis nodomāja: "Kopš aizgāju no klana alas, es neesmu ēdusi zivi," - turklāt atcerējās arī to, ka šorīt nav vēl brokastojusi.