Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Kreb, kā es to zināšu? - Eila bija jautājusi. - Es nekad neesmu redzējusi Alu Lauvas garu. Kā lai zinu, kad totēms dod kādas norādes?

-    Tu nevari redzēt sava totēma garu, jo tas mājo tevī un ir daļa no tevis pašas. Tomēr tas dos tev zīmi. Tikai tev ir jāiemācās to izprast. Ja tev būs jāpieņem kāds lēmums, totēms tev palīdzēs. Ja būsi izdarījusi pareizo izvēli, totēms dos tev norādi.

-     Kādu norādi?

-     To ir grūti pateikt. Parasti tas ir kaut kas īpašs vai neparasts. Tas var būt kāds akmens, ko nekad agrāk nebūsi redzējusi, vai kādas īpašas formas sakne, kas tev kaut ko izteiks. Tev šīs zīmes ir jāiemācās izprast ar prātu un sirdi, nevis ar acīm un ausīm, tad tu to sapratīsi. Bet, kad pienāks laiks un tu atradīsi zīmi, ko tavs totēms būs tev atstājis, pie­vieno to saviem amuletiem. Tas tev nesīs veiksmi.

"Alu Lauva, vai tu joprojām mani aizsargā? Vai šī ir tā zīme? Vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu? Vai tu gribi teikt, ka man jāpaliek šajā ielejā?"

Eila abās plaukstās bija ieskāvusi vizuļojošo kristālu un aizvērusi acis - mēģinādama meditēt, kā Krebs to allaž bija darījis, cenzdamās ieklausīties savā sirdī un prātā, pūlēdamās noticēt, ka totēms vēl nav viņu pametis. Viņa domāja par to, kā vajadzēja atstāt klanu, par gara­jām, nomācošajām un vienmuļajām ceļojuma dienām, cilvēku meklēšanu, iešanu uz ziemeļiem, kā Iza viņai bija teikusi. Uz ziemeļiem, līdz…

"Alu lauvas! Mans totēms viņus atsūtīja, lai liktu man pagriezties uz rietumiem, lai parādītu man ceļu uz šo ieleju. Totēms gribēja, lai es šo ieleju atrodu. Arī viņš ir noguris no garā ceļojuma un grib, lai šī ieleja kļūst par viņa mājām. Un šī ala iepriekš ir bijusi alu lauvu mājvieta. Tieši šajā vietā mans totēms jūtas ērti un labi. Viņš vēl nav mani pa­metis! Viņš joprojām ir kopā ar mani!"

Sapratne deva atvieglojumu no saspringuma, ko Eila līdz šim vēl ne­bija apzinājusies. Caur asarām pasmaidījusi, viņa atraisīja auklas mez­glus, kas saturēja ciet mazo amuletu maisiņu. Sieviete izbēra tā saturu un citu pēc cita tos salasīja.

Pirmais bija sarkanā okera gabaliņš. Visi klana ļaudis kā amuletu nēsāja šo sarkano, svēto akmeni; tas parasti tiem bija pats pirmais amu­lets, kuru mogurs viņiem dāvāja tajā dienā, kad atklāja viņu totēmus. Totēmus parasti piešķīra vēl zīdaiņu vecumā, bet Eilai jau bija pieci gadi, kad viņa uzzināja savu totēmu. Krebs to bija meitenei paziņojis neilgi pēc tam, kad Iza bija Eilu atradusi, kad viņa tika uzņemta klanā. Paberzējusi četras rētas uz savas kājas, Eila aplūkoja nākamo amuletu - pārakmeņojušos gastropoda [5] fosilijas gabaliņu.

Tā izrādījās jūras iemītnieka čaula, bet tagad pārvērtusies akmenī; tā bija pirmā zīme, ko totēms viņai parādīja, piekrizdams viņas lēmumam medīt ar lingu. Eila drīkstēja medīt tikai plēsējus, bet ne tos dzīvniekus, kurus klans lietoja pārtikā, - tā būtu bijusi nevajadzīga izšķērdība, jo jaunā sieviete nedrīkstēja atgriezties alā ar medījumu. Bet plēsēji bija daudz izveicīgāki un bīstamāki, un šo dzīvnieku medīšana bija noslī­pējusi Eilas prasmi līdz izcilam līmenim. Kā nākamo priekšmetu Eila paņēma rokā savu medību talismanu - mazu, ovālu, okera traipiem klātu mamuta ilkni, kuru biedējošā, bet aizraujošā ceremonijā par godu Sievietei, kas medī, pasniedza pats Brūns. Viņa pieskārās mazajai rētiņai uz kakla, kuru Krebs bija iezīmējis, nedaudz iedurot, lai iegūtu viņas asinis, ko ziedot senajiem gariem.

Nākamajam amuletam Eilas acīs bija īpaša nozīme; tas atkal gan­drīz vai sievieti saraudināja. Viņa cieši rokā turēja trīs spīdīgus, kopā salipušus dzelzs pirīta* gabaliņus. Totēms tos viņai parādīja kā zīmi, ka dēls izdzīvos. Pēdējais amulets bija melnā mangāna dioksīda gabaliņš. Mogurs to Eilai bija iedevis kopā ar katra klana locekļa gara svētību, kad viņa tika iecelta klana zāļu sievas kārtā. Pēkšņi sievietei ienāca prātā uztraucoša doma. Vai Brouds, nolādot viņu, bija nolādējis visu klanu? Kad Iza nomira, Krebs atsauca no viņas atpakaļ pārējo klana locekļu garus tā, lai Iza tos nepaņemtu sev līdzi uz garu pasauli. Bet no viņas tos neviens neatsauca!

Eilu pārņēma nolemtības izjūta. Kopš Klanu Sapulces, kur Krebs kādā neizskaidrojamā veidā bija atklājis, ka viņa ir citāda, Eila diezgan bieži bija izjutusi šo izstumtību, it kā Krebs būtu viņu pārveidojis. Viņa sa­juta tirpas, tādu kā adatiņu durstīšanu, nelabumu, kas uzdzina zosādu, un vājumu, un milzīgas bailes par to, ko viņas nāve varētu nozīmēt visam klanam.

Eila centās no šīm izjūtām atbrīvoties. Paņēmusi ādas maisiņu, viņa salika tajā atpakaļ visu savu kolekciju, pievienojot tai ari kvarca kristālu. Aizsējusi amuletu maisiņu, Eila pārbaudīja, vai aukla nav jau nolieto- jusies. Krebs bija brīdinājis, ka Eila nomirs, ja savus amuletus kādreiz pazaudēs. Uzlikusi maisiņu atpakaļ kaklā, sieviete pamanīja būtisku atšķirību tā svarā.