Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars to pateica un atkal sāka celt iebildumus, bet Eila tikai tur­pināja izjautāt, vārdu pēc vārda, tādā pašā secībā, kā bija tos mācījusies Zelandoni valodā. Pēc tam kad jaunā sieviete jau bija apguvusi garu sarakstu, Jondalars viņu atkal apturēja. - Eila, kāds labums no tā, ka es tev saku tik daudz vārdu? Tu taču tāpat nespēj tos atcerēties.

-    Zinu, ka mana atmiņa varētu būt labāka. Pasaki, kuri vārdi ir ne­pareizi.

Eila atgriezās pie vārda uguns un atkārtoja visus iemācītos vārdus abās valodās. Kad viņa bija beigusi, Jondalars skatījās viņā ar sajūsmu. Viņš atcerējās, ka, mācoties Zelandoni valodu, Eilai problēmas nesagā­dāja vārdu atcerēšanās, bet gan valodas uzbūve un priekšstati.

-    Kā tev tas izdodas?

-    Vai es kaut ko izlaidu?

-    Nē, absolūti nevienu!

Eila atvieglojumā pasmaidīja. - Bērnībā mana atmiņa bija daudz sliktāka. Man viss bija jāatkārto tik daudzas reizes. Nezinu, kā Krebam un Izai pietika pacietības mani mācīt. Zinu: daži klana ļaudis domāja, ka es neesmu necik gudra. Tagad man veicas daudz labāk, bet bija vajadzīgs liels treniņš, tomēr ikvienam klana loceklim ir daudz labāka atmiņa nekā man.

-     Vai tad klana locekļi var atcerēties labāk, nekā tu man tikko to parādīji?

-    Viņi neko neaizmirst, bet viņi jau piedzimst ar zināšanām par visu, kas viņiem būs jāzina, tāpēc viņiem neko daudz nav jāmācās. Klana ļaudīm ir tikai jāatceras. Viņiem ir… atmiņas - nezinu, kā citādi tās lai nosauc. Kad bērns aug, viņam ir tikai jāatgādina - vienreiz jāpasaka. Pieaugušajiem vairs nekas nav jāatgādina, viņi māk visu atcerēties. Man nebija klana atmiņu. Tāpēc Izai bija vairākkārt jāatkārto, līdz spēju visu nekļūdīgi atcerēties.

Jondalars bija izbrīnījies par Eilas mnemoniskajām [8] spējām, un vi­ņam bija grūti izprast klana atmiņas koncepciju.

-     Daži uzskatīja, ka bez Izas atmiņām nevaru kļūt par zāļu sievu, bet pati Iza uzskatīja, ka es būšu laba zāļu sieva pat tad, ja nespēju visu tik labi atcerēties. Viņa sacīja, ka man piemītot citas spējas, kuras viņa līdz galam neizprotot, - man piemītot prasme noteikt, kas cilvē­kam kaiš, un atrast labāko veidu, kā to izdziedēt. Iza man iemācīja, kā pārbaudīt jaunas zāles, lai es varētu tām atrast lietojumu pat bez klana atmiņām par attiecīgajiem augiem. Klanam ir arī sena valoda. Tajā nav skaņu, tikai žesti. Visi zina šo seno valodu, to izmanto ceremonijās, garu uzrunāšanai un arī tad, ja nesaprot otra cilvēka parasto valodu. Arī es to iemācījos. Man bija jāiemācās viss. Man bija sevi jāpiespiež pievērst uzmanību un koncentrēties, lai tikai pēc vienas atgādināšanas visu atcerētos, lai manis dēļ cilvēki nezaudētu pacietību.

-    Vai es pareizi tevi saprotu? Tie… klana ļaudis visi zina savu valodu un vēl arī kādu senu valodu, ko saprot visi. Ikviens var runāt… sazinā­ties ar visiem pārējiem?

-     Klanu Sapulcē visi saprotas.

-     Vai mēs abi runājam par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem? Par plakangalvjiem?

-    Ja tas ir vārds, kādā tu sauc klanu. Es jau tev izstāstīju, kā viņi izskatās. - Eila pabeidza savu sakāmo un nolaida acis. - To es tev pa­stāstīju pirms tam, kad tu mani nosauci par derdzīgu radījumu.

Eila atcerējās Jondalara dzedro acu skatienu, kad no viņa acīm pa­zuda sirsnība, noskurināšanos, kad viņš atrāvās projām, nicinājumu. Tas bija noticis tieši tajā brīdī, kad jaunā sieviete bija viņam stāstījusi par klana ļaužu izskatu, kad viņa jau bija domājusi, ka abi viens otru sa­prot. Likās, ka Jondalaram ir problēmas saprast, ko viņa stāstīja. Pēkšņi Eilu pārņēma uztraukums; viņa tik daudz bija runājusi. Jaunā sieviete ātri piesteidzās pie pavarda un, ieraudzījusi irbes, kuras Jondalars bija nolicis blakus olu groziņam, sāka putniem plūkt spalvas, lai būtu ar kaut ko nodarbināta.

Jondalars bija vērojis, kā Eilas aizdomas pieaug. Viņš Eilu bija aiz­vainojis pārāk dziļi un nekad vairs neatgūs sievietes uzticēšanos, kaut arī vienu brīdi bija cerējis, ka tas varētu izdoties. Tagad viņš izjuta nicinājumu pats pret sevi. Pacēlis zvērādas, vīrietis tās aiznesa atpakaļ uz Eilas guļvietu, tad paņēma tās, kurās pats bija gulējis, un novietoja otrā pavarda pusē.

Eila nolika putnus zemē - viņai nebija noskaņojuma plūkt spalvas - un aizsteidzās uz savu gultu. Viņa negribēja, lai Jondalars redz asaras, kas sariesās viņas acis.

Jondalars centās ērti sakārtot zvērādas sev apkārt. "Atmiņas," Eila bija teikusi. "Plakangalvjiem piemīt kādas īpašas atmiņas. Un vēl žestu valoda, ko viņi visi pārzina? Vai tas ir iespējams? Tam visam ir grūti noticēt, izņemot vienu lietu: Eila nekad nemelo."

Pēdējo gadu laikā Eila bija pieradusi pie klusuma un vientulības. Jau tikai cita cilvēka klātbūtne vien, kaut ari vēlama, prasīja pielāgošanos un izmaiņas, bet šīs dienas emocionālais pacēlums bija sievieti iztukšojis un nogurdinājis. Viņa negribēja just, domāt par to un reaģēt uz vīrieti, kas dzīvoja viņas alā. Vienīgais, ko Eila šobrīd vēlējās, bija atpūta.