Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Viņa dzīve bija kļuvusi ļoti ērta un viegla, viņš jau bija pieradis, ka Eila par viņu rūpējas; viņa to darīja ar izsmalcinātu pieklājību. Viņam nekad nekas nebija jāprasa, sieviete pati nojauta viņa vēlmes. Zariņš bija tam labs piemērs. Acīmredzot Eila bija piecēlusies daudz agrāk par viņu, nogājusi lejā, lai to nogrieztu, nomizojusi un nolikusi viņam jau gatavu. Kad viņa bija sākusi to darit? Jondalars atcerējās, ka tad, kad pirmoreiz bija spējis nokāpt lejā, viņš kādu rītu bija atradis to noliktu sev blakus. Nākamajā rītā, kad zariņš bija nolikts blakus krūzei, vīrie­tis par to bija ļoti pateicīgs. Toreiz viņam vēl bija grūti nokāpt lejā pa stāvo taku.

Un karstā tēja. Vienalga, lai cikos arī viņš pamostos, karstā tēja jau viņu gaidīja. Kā viņa zināja, kad to gatavot? Pirmajā reizē, kad Eila viņam pie gultas pienesa karstu tēju, viņš par to bija sirsnīgi pateicies. Kad bija pēdējā reize, kad viņš pateicās Eilai? Kā gan Eila par viņu tik neuzkrītoši un gādīgi rūpējas? Viņa nekad par to nerunā. Martona ir tāda pati - viņa tik dāsni dāvā citiem savu labo sirdi un laiku, ka visi to uztver kā pašu par sevi saprotamu, neviens nejūtas viņai neko parādā. Kad vien Jondalars piedāvāja savu palīdzību, Eila allaž bija pārsteigta un tik pateicīga par to - it kā patiešām par visiem saviem labajiem darbiem negaidītu no viņa neko pretim.

-    Es atdarīju viņai vēl sliktāk nekā ar neko, - viņš skaļi sacīja. - Un pat pēc vakardienas… - Jondalars pacēla zariņu, samīcīja to un pārmeta pāri klints malai.

Viņš pamanīja pļavā ganāmies Vīniju un kumeļu, tie skraidīja apkārt pa lielu loku, abi juzdamies labā noskaņojumā, un, skatīdamies zirgu skrējienā, vīrietis sajuta prieku. - Paskaties tik, kā viņš auļo! Tas ku­meļš nu gan būs īsts rikšotājs! īsajā distancē viņš pat varētu noskriet savu mammu!

-    īsajā distancē jaunajiem kumeļiem tas izdodas, bet ne garajā, - Eila sacīja, parādīdamās takas galā. Jondalars strauji pagriezās; vīrieša acis mirdzēja, un smaidā atspoguļojās lepnums par kumeļu. Viņa aizrautībai bija grūti pretoties; par spīti savām bažām, Eila smaidīja. Viņa bija cerējusi, ka vīrietis pieķersies jaunajam kumeļam, taču tagad tam vairs nebija nozīmes.

-     Es jau domāju, kur tu esi palikusi, - viņš sacīja. Jondalars Eilas klātbūtnē jutās neveikli, un viņa smaids izplēnēja.

-     Pirms kāda laika iekūru uguni cepamajā bedrē, lai pagatavotu ir­bes. Aizgāju apskatīties, vai tur viss gatavs cepšanai. - Pagriezdamās, lai ieietu alā, Eila pie sevis nodomāja: "Nešķiet, ka viņš priecājas, mani redzot." Arī viņas smaids izgaisa.

-    Eila, - Jondalars pasauca, steigdamies viņai pa pēdām. Kad sieviete pagriezās, viņš nezināja, ko sacīt. - Es… ē… es domāju… ē…. es vēlētos pagatavot kādus darbarīkus. Tas ir, ja tu neiebilsti. Negribu izmantot tavus pēdējos krama krājumus.

-     Man nekas nav iebilstams. Katru gadu plūdi kramu aizskalo un pēc tam vietā atnes vēl vairāk, - viņa atbildēja.

-    Ūdens to droši vien atnes no krīta slāņa, kas atrodas upes augštecē. Ja es zinātu, ka tas nav tālu, es dabūtu kramu no pirmavota. Tas ir daudz labāks, ja ir tikko iegūts. Dalanars to ņem no krīta slāņa, kas atrodas blakus viņu apmetnei, un visi novērtē Lanzadoni krama dar­barīku kvalitāti.

Jondalara acīs atgriezās dzīvesprieks, kā tas notika vienmēr, kad vīrietis sāka runāt par savu arodu. "Arī Drūgs bija tāds pats," Eila no­domāja. Vecais vīrs mīlēja darbarīku izgatavošanu un visu, kas ar to saistīts. Jaunā sieviete pasmaidīja, atcerēdamās to laiku, kad Drūgs atklāja Agas jaunāko dēlu - to, kas piedzima pēc tam, kad viņi sāka dzīvot kopā pie viena pavarda, - sitam akmeņus kopā. Drūgs par to bija tik priecīgs, ka pat iedeva viņam āmurakmeni. Vecajam vīram patika mācīt citus savā amata prasmē, viņam pat nebija iebildumu noņemties ar mani, kaut arī es biju meitene.

Jondalars pamanīja Eilas apgaroto skatienu un smaida atblāzmu sie­vietes sejā. - Par ko tu domāji, Eila? - vīrietis pajautāja.

-    Par Drūgu. Viņš bija darbarīku meistars. Ja biju klusa un netraucēju viņam koncentrēties, Drūgs ļāva man vērot, kā viņš strādā.

-Ja vēlies, vari pavērot, kā es strādāju, - Jondalars piedāvājās. - Pa­tiesībā biju cerējis, ka tu man parādīsi, ar kādām metodēm tu pati strādā.

-    Es neesmu lietpratēja. Varu izgatavot tos darbarīkus, kas man ne­pieciešami, bet Drūga taisītie ir daudz labāki par manējiem.

-    Tevis taisītie darbarīki ir ļoti izturīgi, es vēlētos paskatīties, kā tu tos izgatavo.

Eila pamāja un iegāja alā. Jondalars pagaidīja, un, kad sieviete uzreiz neatgriezās, viņš nesaprata, vai Eila bija domājusi viņam to demonstrēt tagad vai vēlāk. Vīrietis gāja iekšā alā tieši tajā brīdī, kad Eila nāca no tās ārā, un palēca sānis tik ātri, ka gandrīz vai paklupa. Viņš negribēja Eilu aizvainot ar netīšu pieskārienu.