Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars nebija pārliecināts, vai Eila tiešām saprot, bet nespēja iedo­māties, kā lai vienkāršāk paskaidro, ja nebija neviena parauga, ko pa­rādīt. Vīrietis pie sevis nodomāja: "Cik gan vienmuļa un pelēcīga bijusi Eilas dzīve pie plakangalvjiem. Pat viņas apģērbs ir tik vien kā praktisks. Vai viņi tikai medī, ēd un guļ? Viņi pat nenovērtē Mātes Veltes - ne skaistumu, ne noslēpumainību, ne iztēli. Interesanti - vai Eila maz zina, ko viņa palaidusi garām?"

Pūlēdamās izlemt, ar ko sākt, Eila paņēma rokās mazo krama gabalu un vērīgi to aplūkoja. Viņa netaisīs rokas cirvīti - pat Drūgs to uzska­tīja par diezgan vienkāršu darbarīku, kaut gan noderīgu. Bet jaunā sieviete nedomāja, ka tieši šo paņēmienu Jondalars vēlētos ieraudzīt. Viņa pasniedzās pēc tāda rika, kas nebija vīrieša darbarīku komplektā, - mamuta pēdas kaula, elastīga kaula, kas krama apstrādes procesā kal­poja par paliktni, lai akmens nekustētos. Šo rīku viņa iekārtoja tā, lai tas ērti iegultu starp kājām.

Pēc tam Eila paņēma āmurakmeni. Starp Jondalara āmurakmeni un šo te nebija nekādas lielās atšķirības, izņemot to, ka Eilas rīks bija mazāks un ērtāk iegūla rokā. Cieši turēdama krama gabalu uz mamuta kaula laktas, Eila sita ar visu spēku. Krama čaula - ārējā kārta - nolūza nost, atsegdama iekšpusē tumši pelēku akmeni. Gabalam, kuru Eila bija atskaldījusi un trāpījusi ar āmurakmeni, bija biezs izliekums - ra­dies sitiena rezultātā, un otrā pusē bija izveidojusies plāna konusveida mala. To varētu izmantot kā griežamo darbarīku, un pirmie naži, kas tika izgatavoti, bija tieši tikpat plāni krama gabali ar asām malām; bet tiem rīkiem, kurus Eila vēlējās izgatavot, bija nepieciešamas daudz sarežģītākas un progresīvākas metodes.

Jaunā sieviete izpētīja dziļo rievu, kas bija izveidojusies kodolā, - tā bija šīs krama sagataves sliktā īpašība. Krāsa bija pareiza; akmens struktūra bija gluda, gandrīz vai mīksta kā vasks; tajā nebija nekādu svešķermeņu pēdu. No šī akmens varētu pagatavot labus rīkus. Eila nocirta vēl vienu ārējās čaulas gabalu.

Eilai turpinot skaldīt akmeni, Jondalars pamanīja, ka, ņemot nost krītaino čaulu, viņa piešķir akmens gabalam formu. Kad čaula bija pil­nībā noskaldīta, viņa turpināja noskaldīt nost kādu mazu gabaliņu vienā vietā, kādu lieku izliekumu citā, līdz krama gabals tika izveidots par tādu kā plakanu olu. Pēc tam Eila nomainīja āmurakmeni pret pama­tīgu un garu kaula gabalu. Darbodamās ar kaula āmuru, viņa pagrieza krama gabalu uz sāniem un, apstrādādama to virzienā no malas uz centru, noskaldīja nost liekos gabalus. Kaula āmurs bija elastīgāks, un noskaldītie krama gabali bija garāki un plānāki, ar plakanāku sitiena pauguru. Darba beigās lielajai akmens olai bija izveidota diezgan pla­kana augšpuse, it kā olas gals būtu noskaldīts.

Tad, apstājusies un pasniegusies pēc amuletu maisiņa, kas karājās viņai ap kaklu, Eila aizvēra acis un klusībā vērsās pie Alu Lauvas gara. Drūgs bija allaž vērsies pie sava totēma gara, lai tas palīdz viņam paveikt nākamo darba posmu. Tagad veiksme bija tikpat nepieciešama kā prasme, un Eila nervozēja, jo Jondalars viņu tik cieši vēroja. Jaunā sieviete vēlējās, lai viss izdotos, kā nākas, juzdama, ka darbarīku iz­gatavošanas process ir daudz svarīgāks par pašiem rīkiem. Ja viņa šo krama gabalu sabojās, tas metīs šaubu ēnu uz Drūga un visa klana spējām un nebūs vairs svarīga viņas attaisnošanās, ka Eila nav nekāds darbarīku izgatavošanas meistars.

Jau agrāk Jondalars bija pamanījis Eilas amuletu maisiņu, bet, vēro­jot, kā viņa aizvērtām acīm tur to abās rokās, vīrietis gribēja uzzināt, kādu svarīgu lomu maģiskie priekšmeti ieņem jaunās sievietes dzīvē. Likās, ka viņa pret maisiņu izturas ar cieņu, gluži tāpat kā Jondalars pret savu doni. Bet viņa doni bija rūpīgi izgrebta akmens figūriņa, kas attēloja Māti visā tās krāšņumā, - tā bija Lielās Zemes Mātes simbols un brīnumaina radības mistērija. Tāds kunkuļains ādas maisiņš noteikti nevar glabāt kaut ko tikpat svarīgu.

Eila atkal ķērās pie kaula āmura. Bija jāveic vēl viens sagatavošanas darbs, lai no kodola noskaldītu gabalu - sitamo pamatni, kam būtu tāda pati forma kā plakanajam, ovālajam olas galam, bet ar asām un tais­nām malām. Viņai bija jānoskalda mazs gabaliņš, kas atstās iedobumu plakanajā akmens malā, kam virsma būs perpendikulāra tam gabalam, ko viņa galu galā gribēja iegūt.

Cieši satvērusi rokā krama gabala kodolu, lai tas turētos stabili, sie­viete uzmanīgi nomērķēja. Viņai bija jālieto pareizais sitiena spēks un jānomērķē uz īsto izvēlēto vietu: ja tiks uzsists par vāju, noskaldītajam gabalam var izrādīties nepareizs leņķis; ja uzsitis pārāk stipri, tad sa­dragās tik rūpīgi izveidoto malu. Ievilkusi dziļi elpu, Eila to aizturēja un ar asu sitienu trieca kaula āmuru pret krama gabalu. Pirmais sitiens vienmēr bija pats svarīgākais. Ja tas izdevās labi, tas vēstīja par turp­māku izdošanos. Maza skaidiņa aizlidoja uz sāniem, un, ieraudzījusi ierobu, Eila atsāka elpot.