Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pēc tam Eila pievērsās sešām pelēkā akmens plāksnītēm un izvēlējās visplānāko. Ar gludu, noapaļotu akmeni viņa pielaboja vienu garo, aso malu, aizmugurējā daļā padarīdama to neasu un šaurākajā galā, pretim izliekumam, izveidodama smaili, kas tika iegūta sišanas rezultātā. Kad beidzot Eila ar savu darbu bija apmierināta, viņa uz plaukstas pasnie­dza to Jondalaram.

Vīrietis to paņēma un uzmanīgi aplūkoja. Šķērsgriezumā tas bija diezgan biezs, bet kļuva smailāks un asāks visas griežamās malas ga­rumā. Tas bija pietiekami plats, lai ērti iegultu rokā, un otra puse bija notrulināta tā, lai lietotājs nesavainotos. Zināmā mērā tas atgādināja Mamutu cilts pīķa uzgali, Jondalars nodomāja, bet tas noteikti nebija domāts piestiprināšanai pie pīķa vai roktura. Tas bija domāts kā nazis, un, novērojot, kā Eila bija lietojusi šim līdzīgu riku, vīrietis zināja, ka tas bija pārsteidzoši praktisks.

Jondalars to atdeva Eilai un pamāja, lai viņa turpina. Viņa paņēma vēl vienu plāno krama plāksnīti un, izmantodama dzīvnieka acuzobu, atdauzīja skaidas no ovālā gala. Šis process to tikai nedaudz padarīja trulāku, tikai tik daudz, lai malu iztaisnotu tā, ka asais, noapaļotais gals nesaplīstu, kad tas tiks lietots spalvu un dzīslu skrāpēšanai no zvērādām. Eila nolika to nost un paņēma nākamo plāksnīti.

Viņa nolika lielu, gludu akmeni uz mamuta pēdas kaula laktas. Tad, ar noasinātu dzīvnieka acuzobu izdarot pret akmeni spiedienu, garās, asās malas vidū iezīmēja V veida gropi, pietiekami lielu, lai arī pīķa kātu nodrāztu tikpat smailu. Izmantojot līdzīgu paņēmienu, no garākās, ovā­lās plāksnītes viņa izgatavoja darbarīku, ko varētu izmantot caurumu izduršanai zvērādā vai caurumu urbšanai kokā, ragos vai kaulā.

Eila nezināja, kādi vēl citi darbarīki būtu viņai noderīgi, un nolēma abas pārējās akmens plāksnītes atstāt kā sagataves vēlākam laikam. Pagrūdusi nost mamuta kaulu, viņa saņēma aiz malām klēpi izklāto ādas gabalu, aiznesa to aiz klints sienas un izkratīja mēslu kaudzē. Krama skaidas bija tik asas, ka varēja sagriezt pat rūdītākās basās kājas. Jondalars nebija ne vārda bildis par Eilas izgatavotajiem darbarīkiem, bet sieviete ievēroja, ka viņš tos groza, patur rokās, it kā izmēģinātu.

- Es gribētu no tevis aizņemties klēpja pārklāju, - viņš palūdza.

Eila to viņam iedeva, priecādamās, ka viņas paraugdemonstrējumi ir beigušies, un ar nepacietību gaidīja Jondalara uzstāšanos. Vīrietis ap­klāja savu klēpi ar ādas gabalu, tad aizvēra acis un domāja par akmeni un par to, ko viņš ar to darīs. Tad pacēla vienu no krama gabaliem, ko pats bija atnesis, un to izpētīja.

Cietais silīcija minerāls bija atbrīvojies no krīta atradnēm, kas bija izveidojušās krita perioda laikā. Krītainajā ārējā apvalkā tas joprojām bija saglabājis savu sākotnējo izskatu, kaut arī ticis mētāts pa mutuļo­jošo upes straumi cauri šaurajam kanjonam un izmests ārā akmeņainajā krastā. Krams bija visnoderīgākais materiāls darbarīku izgatavošanai, un tas bija radies dabiskā ceļā. Tas bija ciets, un tomēr tā smalkās kristālu struktūras dēļ to varēja apstrādāt; tā formas izveidošana un pilnveidošana bija atkarīga vienīgi no meistara prasmes.

Halcedona kramā Jondalars saskatīja izcilas īpašības - tas bija pats nevainojamākais un tīrākais. Viņš izmeta ārā visus pārējos akmeņus, kam bija iesprāgumi vai plaisas, kā ari tos, kas skanēja, ja pa tiem uzsita ar otru akmeni, - pēc viņa dzirdes tas norādīja uz nepilnībām un defektiem. Visbeidzot viņš izraudzījās īsto.

Atbalstījis to pret stilbu, Jondalars turēja krama gabalu kreisajā rokā un ar labo pasniedzās pēc āmurakmens, un pažonglēja to, lai iegūtu pa­reizo satvērienu. Tas bija jauns, joprojām vēl svešs, un katram āmurak- menim bija savas īpatnības. Ieguvis pareizo sajūtu, vīrietis cieši satvēra krama gabalu un izdarīja sitienu. Atšķēlās liels, balts čaulas gabals. Iekšpusē esošajam krama gabalam bija pelēcīgi bālāka nokrāsa nekā tam, ar kuru Eila bija strādājusi. Tam bija zilgans spīdums un smalka faktūra. Labs akmens. Laba zīme.

Jondalars turpināja sist vēl vairākas reizes. Eila pietiekami labi pārzi­nāja darbarīku izgatavošanas procesu, lai nekavējoties noteiktu vīrieša meistarību. Viņš tālu pārspēja Eilas apgūto prasmi. Vienīgais cilvēks, kuru sieviete kādreiz bija redzējusi kaļam akmeni ar tādu pašu meis­tarību un pārliecību, bija Drūgs. Bet tā forma, kādu Jondalars piešķīra savam akmenim, nebija ne tuvu līdzīga nevienam darbarīkam, ko bija izgatavojis klana rīku meistars. Eila pieliecās tuvāk, lai labāk visu no­vērotu.

Jondalara kaltais akmens kodols ieguva drīzāk cilindrisku nekā ol- veida formu, bet arī ne tieši apaļu. Atskaldīdams krama gabalus no abām akmens pusēm, meistars veidoja šķautni, kas gāja pa visu cilin­driskās formas akmens gabala garumu. Kad čaula pilnībā tika noskal­dīta, šķautne vēl joprojām bija neapstrādāta un nelīdzena, un Jondalars nolika āmurakmeni, lai paņemtu masīvu briežraga gabalu, kas bija no­cirsts zem pirmā žubura, lai tam netraucētu pārējie atzari.