Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pirms sieviete atvēra acis, viņa dzirdēja Jondalaru pieceļamies kājās. Adas priekšauts tika atstumts malā un rūpīgi izgatavotie asmeņi izkaisīti pa visu zemi. Eila vēroja, kā viņš stīvām kustībām attālinās, vīrieša pleci bija sakumpuši, līdz viņš pazuda aiz klints sienas. Viņš izskatījās tikpat nelaimīgs kā Eila pati.

Tiklīdz Jondalars bija aizgājis aiz klints, viņš metās skriešus. Viņš skrēja pa pļavu tik tālu, līdz kājas sāka sāpēt un elpa pārvērtās saraus­tītās raudās; tad viņš sāka skriet lēnāk un elsodams apstājās.

"Tu stulbais muļķi! Kā lai tevi pārliecina? Tikai tāpēc, ka viņa ir pie­klājīga un dalās ar tevi savos krājumos, nenozīmē to, ka viņu interesē kaut jel kāda tava ķermeņa daļa… īpaši jau nu tā daļa! Vakar Eila bija apvainojusies un sāpināta, jo tu ne… Tā tas viss notika, pirms tu pats visu sabojāji!"

Jondalars negribēja par to domāt. Viņš zināja, kā pats bija juties, ko viņa redzēja, tas bija riebums un pretīgums. Tad kas gan tagad ir mainījies? Viņa bija dzīvojusi kopā ar plakangalvjiem, vai atceries? Tas noticis gadiem ilgi. Eila bija kļuvusi par vienu no viņiem. Viens no viņu vīriešiem…

Viņš apzināti bija atklājis visu nicinājumu, samaitāto un netīro, kas bija daļa no viņa dzīves. Eila pati bija daļa no plakangalvjiem! Kad Jondalars vēl bija mazs puika un kopā ar citiem zēniem slapstījās pa krūmiem, cits citam atklādami visderdzīgākos vārdus, ko nu katrs bija samācījies, starp tiem bija arī plakangalvju sieviete. Pusaudža gados, kad viņš jau bija pietiekami pieaudzis, lai zinātu, ko nozīmē sievietes atvērējs, tie paši zēni savācās alas tumšākajā stūrī, lai pieklusinātās balsīs runātu par meitenēm, ar ņirdzīgu smīnu plānodami, kā dabūt plakangalvju sievieti, un cits citu biedēdami ar iespējamajām sekām.

Pat toreiz doma par plakangalvju vīrieti un sievieti likās neticama. Tikai tad, kad Jondalars jau bija kļuvis par jaunu vīrieti, tā atkal tika pieminēta un ne tā, ka kāds vecāks cilvēks to dzirdētu. Kad jaunie vīrieši atkal gribēja pārvērsties par zviedzošiem puikām un stāstīja cits citam pašus rupjākos un zemiskākos stāstus, kādus vien spēja izdomāt, tie allaž bija par plakangalvju vīriešiem un sievietēm un par to, kas pēc tam notiks ar to vīrieti, kas dalījies Baudas veltē ar tādu sievieti; tas viss notika, pat neko nezinot un - it īpaši - nenojaušot. Tas bija joks.

Bet viņi nejokoja par derdzīgiem radījumiem vai par sievietēm, kas tos dzemdēja. Tie bija apgānīti dažādu garu sajaukumi, ļaunums, kas izlaists zemes virsū, kurus pat Māte - visas dzīvības radītāja - ienīda. Un sieviete, kas bija tādus radījumus dzemdējusi, bija apgānīta.

"Vai Eila tāda varētu būt? Vai viņa varētu būt apgānīta? Netīra? Iz- virtusi? Ļauna? Godīgā un taisnīgā Eila? Ar savu dziednieces talantu?

Tik gudra un bezbailīga, maiga un skaista? Vai kāds, kurš ir tik skaists, var būt netīrs un amorāls?

Manuprāt, Eila pat nesaprastu šī vārda nozīmi! Bet ko gan domātu citi cilvēki, kas viņu nepazīst? Ja nu viņa, satiekoties ar citiem ļaudīm, pastāstītu, kas viņu uzaudzinājis? Pastāstītu viņiem par… bērnu? Ko tad Zelandoni domātu? Un ko domātu Martona? Un Eila to noteikti viņiem izstāstītu. Viņa tiem izstāstītu par savu dēlu un aizstāvētu pla- kangalvjus. Man šķiet, ka Eila spētu aizstāvēt visus, pat Zelandoni. Viņa pati varētu kļūt par Zelandoni, ņemot vērā viņas dziedniecības zināšanas un prasmi apieties ar dzīvniekiem.

Bet ja Eila nav ļaunums un viss par plakangalvjiem sarunātais ir meli? Neviens tam neticētu."

Jondalars nebija pievērsis uzmanību, uz kurieni viņš gāja, un satrū­kās, sajutis rokā maigu purniņu. Viņš nebija pat ievērojis zirgus. Vīrietis apstājās, lai paglāstītu un pabužinātu jauno kumeliņu. Vīnija pakāpe­niski virzījās uz alas pusi, pa ceļam barodamās ar zāli. Kad vīrietis to visbeidzot viegli paplikšķināja, kumeliņš aizskrēja mātei pa priekšu. Jondalars īpaši nesteidzās atkal satikt Eilu.

Bet Eilas alā nebija. Viņa bija sekojusi vīrietim aiz klints sienas un vē­rojusi, kā viņš aizskrien prom pa ieleju. Arī viņai dažkārt uznāca vēlme skriet, bet viņa nesaprata, kāda muša pēkšņi Jondalaram iekodusi, ka bija tik sparīgi jāskrien. Vai tas bija viņas dēļ? Eila uzlika roku virs siltajiem māliem, kas atradās uz cepamās bedres, un tad piegāja pie lielā akmens.

Atkal izsists no domām, Jondalars pacēla galvu un pārsteigts ierau­dzīja, ka abi dzīvnieki apstājuši Eilu.

-     Es… piedod, Eila! Man nevajadzēja tā aizskriet prom.

-    Dažkārt arī es izjūtu tādu vajadzību izskrieties. Vakar ļāvu Vīnijai skriet manā vietā. Viņa var aizskriet tālāk.

-     Piedod arī par to.

Viņa pamāja un nodomāja: "Atkal pieklājība, tradīcija. Ko tas īstenībā nozīmē?" Klusēdama Eila pieliecās pie Vīnijas, un ķēvīte uzlika galvu uz sievietes pleca. Jondalars jau arī iepriekš, kad Eila bija apbēdināta, bija redzējis abas stāvam līdzīgā pozā. Izskatījās, ka abas draudzenes meklē viena otras atbalstu. Viņam pašam arī, glāstot kumeļu, bija ra­dušās patīkamas izjūtas.