Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Dziļās spriedzes grumbas vīrieša pierē izlīdzinājās. Viņam pat izlikās, ka ieraudzījis Eilas acīs iemirdzamies asariņu. Vai tas viņai tiešām va­rētu nozīmēt tik daudz? Un viņš vēl bija uztraucies, ka Eila to nepareizi uztvers. Vai viņš kādreiz spēs šo sievieti saprast? Jo vairāk viņš par

Eilu uzzināja, jo mazāk zināja. Vai tiešām viņa bija mācījusies medīt pašmācības ceļā?

-     Man vajadzēs izgatavot speciālus rīkus. Būs vajadzīgs kāds dzīv­nieka kauls, šķiet, ka brieža kājas kauls varētu lieti noderēt, bet man būs tie kauli jāizmērcē. Vai tev ir kāds trauks, kur varētu mērcēt kaulus?

-    Cik lielam tam jābūt? Man ir daudz dažādu trauku, - viņa sacīja pieceldamās.

-    Eila, tas var pagaidīt, līdz tu pabeigsi maltīti.

Jaunajai sievietei vairs nebija apetītes, viņa jutās pārāk satraukusies. Bet Jondalars pats vēl nebija beidzis ēst. Apsēdusies savā vietā, viņa knābāja ēdienu, līdz Jondalars pamanīja, ka viņa nemaz neēd.

-     Vai gribi tagad iet sameklēt piemērotu trauku? - vīrietis pajau­tāja.

Eila pielēca kājās un devās uz savu mantu glabātavu, tad atgriezās, lai paņemtu akmens lampu. Alas dibenā bija tumšs. Viņa iedeva Jon­dalaram paturēt lampu, kamēr pati vilka ārā grozus, bļodas un bērza tāss cibiņas, kas bija ielikti cits citā un sakrauti kaudzē. Vīrietis pacēla lampu augstāk, lai kristu lielāka gaisma, un paskatījās apkārt. Te visa kā bija tik daudz, daudz vairāk, nekā šī sieviete jebkad spētu izlietot.

-    Vai tu pati to visu uztaisīji?

-    Jā, - viņa atbildēja, rakdamās cauri kaudzēm.

-     Tas droši vien aizņēma dienas… mēnešus… gadus. Cik ilgu laiku tas aizņēma?

Eila centās izdomāt, kā lai viņam to pasaka. - Gadalaikus. Vairākus gadalaikus. Vairums no šīm lietām tika taisītas aukstajos gadalaikos. Tad man nebija nekā cita, ko darīt. Vai kāds no šiem būs vajadzīgajā izmērā?

Jondalars aplūkoja traukus, ko Eila bija izlikusi uz zemes, un dažus no tiem paņēma, drīzāk lai novērtētu meistarību nekā kādu no tiem izvēlētos. Bija grūti to aptvert un noticēt. Nebija runa par šīs sievietes meistarību vai viņas darba ātrumu; smalki pīto grozu un nevainojami noslīpēto bļodu izgatavošana bija prasījusi milzum daudz laika. Cik ilgu laiku Eila bija šeit pavadījusi? Viena pati.

-    Šis derēs, - Jondalars sacīja, izvēlēdamies lielu, abrai līdzīgu koka bļodu ar augstām malām. Jondalaram turot lampu, Eila visu kārtīgi salika atpakaļ pa vietām. "Viņa droši vien vēl bija meitene, kad šeit ieradās," vīrietis nodomāja. "Viņai nevar būt daudz gadu; interesanti - cik Eila ir veca? To ir grūti pateikt. Viņai piemīt mūžīgās jaunības īpašī­bas, zināms dabiskums, kas nesader kopā ar viņas attīstīto, nobriedušas sievietes augumu. Viņa bija dzemdējusi; viņa ir pilnvērtīga sieviete. Interesanti - cik Eilai gadu?"

Nogājis lejā pa taciņu, Jondalars piepildīja trauku ar ūdeni un ap­skatīja dzīvnieku kājas kaulus, ko bija atradis mēslu kaudzē. - Šim te ir plaisa, nebiju to agrāk pamanījis, - vīrietis sacīja, parādīdams Eilai kaulu, pirms aizmeta to prom. Pārējos atlasītos kaulus viņš iemērca ūdenī. Kamēr abi gāja atpakaļ uz alu, Jondalars centās noteikt Eilas vecumu. Viņa nevar būt pārāk jauna, jo ir Joti prasmīga dziedniece. Tomēr varbūt Eila ir manos gados?

-     Eila, cik ilgi tu jau šeit atrodies? - nespēdams apslāpēt ziņkārību, Jondalars jautāja, kad viņi iegāja alā.

Jaunā sieviete apstājās, nezinādama, kā uz šo jautājumu lai atbild un kā viņam to izskaidrot. Tad viņai prātā ienāca iezīmētās nūjas, kaut ari Krebs bija viņai parādījis, kā izdarīt atzīmes, viņa kā klana sieviete to nedrīkstēja zināt. "Varbūt Jondalars to nosodīs? Bet viņš taču drīz dosies prom," Eila nodomāja.

Izvilkusi nūju saišķi, uz kuriem katru dienu bija izdarījusi atzīmi, jaunā sieviete to atsēja un izklāja sev priekšā.

-     Kas tas ir? - vīrietis brīnījās.

-    Tu gribēji zināt, cik ilgu laiku esmu šeit dzīvojusi. Nezinu, kā tev to pateikt, bet, kopš atradu šo ieleju, katru vakaru šajās nūjās iegriezu vienu robiņu. Esmu šeit pavadījusi tik daudz dienu, cik uz nūjām ir iegrieztu robiņu.

-     Vai tu zini, cik daudz robiņu tur ir?

Eila atcerējās savu vilšanos, ko bija izjutusi, kad jau iepriekš bija centusies tikt skaidrībā ar iegrieztajiem robiņiem uz nūjām. - Tik, cik tur ir, tik ir, - viņa atbildēja.

Ieintriģēts Jondalars paņēma vienu no nūjām. Eila nemācēja skaitļus, tomēr viņai par tiem bija kāda sajēga. Pat visi Zelandoni cilts ļaudis tos nesaprata. Skaitļu varenā maģija nebija lemta visiem prātiem. Ze­landoni viedais virs bija kaut ko Jondalaram iemācijis un izskaidrojis. Viņš neizprata visu skaitļu maģiju, bet zināja daudz vairāk par tiem, kam skaitļi nebija aicinājums. Kur Eila bija iemācījusies izdarīt atzīmes uz nūjām? Kā gan kāds, kas uzaudzis pie plakangalvjiem, var kaut ko saprast par skaitļiem?

-     Kā tu to iemācījies?

-     Krebs man to parādīja. Tas bija tik sen, kad vēl biju maza mei­tene.

-    Krebs? Vai tas bija vīrietis, pie kura pavarda tu dzīvoji? Viņš zināja, ko tie nozīmē? Tātad viņš neizdarīja tikai vienkāršas atzīmes?