Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-      Tie ir… vārdi atzīmēm uz tavām nūjiņām, kurus lieto dažādiem gadījumiem. Tie tiek lietoti, lai noteiktu skaitu… it visam. Tie var izteikt, cik izlūks ir redzējis briežu vai cik dienu attālumā ganāmpulks atrodas. Ja tas ir liels dzīvnieku bars, kā bizoni rudeni, tad viedajam vīram, kas māk īpašā veidā izmantot skaitāmos vārdus, ir jāizlūko ganāmpulks.

Caur sievietes apziņu izstrāvoja apslēptas paredzēšanas izjūtas; viņa gandrīz vai visu saprata, ko vīrietis bija domājis. Viņa jau bija tuvu tam, lai rastu atbildes uz tiem jautājumiem, kurus iepriekš nebija iz­pratusi.

Garais, blondais vīrietis nopētīja kaudzi ar apaļiem vārāmajiem ak­meņiem un iegrāba tos abās rokās. - Es tev parādīšu, - viņš piedāvāja. Viņš salika akmeņus rindā un, uz katru no tiem pēc kārtas norādot, sāka skaitīt: - Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi…

Eila viņu vēroja ar pieaugošu satraukumu.

Beidzis skaitīt akmeņus, Jondalars palūkojās apkārt, ko vēl varētu saskaitīt, un pacēla sievietes iezīmētās nūjas. - Viens, - viņš skaitīja, nolikdams pirmo nūju, - divi, - viņš turpināja, nolikdams otru blakus pirmajai, - trīs, četri, pieci…

Eilai spilgti atausa atmiņā Kreba stāstītais: - Dzimšanas gads, staigā­šanas gads, gads, kad bērnu atšķir no krūts… - Un mogurs norādīja uz meitenes izstieptajiem pirkstiņiem. Sieviete pacēla roku un, skatīdamās uz Jondalaru, norādīja uz katru pirkstu. - Viens, divi, trīs, četri, pieci, - viņa skaitīja.

-     Nu re! Ieraugot tavas nūjas, es zināju, ka tu neesi tālu no īstenī­bas.

Eilas smaids bija triumfējošs. Viņa pacēla vienu nūju un sāka skai­tīt robiņus. Jondalars viņai palīdzēja, turpinot ar nākamajiem skaitļa vārdiem, kurus Eila vēl nezināja, bet pat viņam bija jāapstājas dažus robiņus aiz otrās papildu atzīmes. Vīrieša pierē iegūla koncentrēšanās rievas. - Tātad šīs visas nūjas izsaka to laiku, cik ilgi tu esi šeit pa­vadījusi? - vīrietis jautāja, norādot uz vairākām nūjām, ko Eila bija atnesusi.

-     Nē, - viņa atbildēja un atnesa arī pārējās. Atsējusi saišķi, viņa izklāja visas atlikušās nūjas.

Jondalars paskatījās tuvāk un nobālēja. Viņa kuņģis sarāvās. Gadi! Izdarītās zīmes liecināja par gadiem! Viņš salika visas nūjas tā, lai re­dzētu visus iezīmētos robiņus, tad kādu bridi tās pētīja. Kaut arī Zelan­doni viedais vīrs viņam bija izstāstījis dažus paņēmienus, kā sarēķināt lielākus ciparus, viņam bija jāpadomā.

Tad Jondalars pasmaidīja. Viņš skaitīs nevis dienas, bet papildu at­zīmes katrā mēnesī - tās, kas apzīmēja pilnu mēness fāžu ciklu, kā arī sievietes mēnešreizes. Norādīdams uz katru atzīmi, viņš to piezīmēja smiltīs, skaļi izrunādams katru skaitli. Pēc trīspadsmit atzīmēm viņš sāka otro rindu, bet izlaida pirmo atzīmi, kā viedais vīrs bija skaidrojis, un atzīmēja divpadsmit svītriņas. Mēness cikli pilnībā precīzi neatbilst gadalaikiem vai gadiem. Trešās rindas beigās viņš jau bija saskaitījis visas atzīmes un ar apbrīnu paskatījās Eilā.

-    Trīs gadi! Tu esi šeit nodzīvojusi trīs gadus! Tieši tik ilgu laiku es esmu pavadījis savā Ceļojumā. Vai visu šo laiku tu biji viena?

-     Man bija Vīnija un līdz…

-     Bet tu neesi satikusi nevienu cilvēku?

-    Nē, kopš atstāju klanu.

Viņa domāja par gadiem, kā pati bija tos skaitījusi. Sākums - kad viņa atstāja klanu, atrada ieleju un sāka dzīvot kopā ar mazo ķēvīti - tas bija Vīnijas gads. Nākamais pavasaris - attīstības sākuma cikls -, tad viņa atrada lauvēnu un nosauca to par Mazuļa gadu. Pēc Vīnijas un Mazuļa gada sekoja Jondalara gads. Patiesībā trešais bija Jondalara un kumeļa gads. Eila labāk atcerējās gadus, skaitot tos pa savam, bet viņai patika skaitļa vārdi. Vīrietis bija licis atzīmētajiem robiņiem pastāstīt viņam, cik ilgi Eila šeit nodzīvojusi, ari viņa gribēja to iemācīties.

-      Eila, vai tu zini, cik tev ir gadu? Cik gadu tu esi nodzīvojusi? - Jondalars pēkšņi jautāja.

-     Ļauj man par to padomāt, - sieviete atbildēja. Viņa pacēla vienu roku ar izstieptiem pirkstiem. - Krebs sacīja, ka Iza domājusi, ka man ir tik… pieci gadi… kad viņi mani atrada. - Jondalars uzvilka piecas svītriņas zemē. - Durks piedzima tā gada pavasarī, kad mēs devāmies uz klanu Sapulci. Es paņēmu viņu līdzi. Krebs sacīja, ka starp klanu Sapulcēm ir tik daudz gadu. Eila pacēla vēl divus pirkstus klāt veselas rokas pirkstiem.

-     Septiņi, - Jondalars piefiksēja.

-     Iepriekšējā klanu Sapulce bija notikusi vienu vasaru pirms tam, kad viņi mani atrada.

-     Tas ir… viens gads mazāk - ļauj man padomāt, - Jondalars rē­ķināja, izdarīdams atzīmes smiltīs. - Vai esi par to pārliecināta? Tas nozīmē, ka tev piedzima dēls vienpadsmit gados!

-     Esmu par to pārliecināta, Jondalar.

-    Man bija nācies dzirdēt par dažām sievietēm, kas dzemdējušas tik agri, bet ne jau tik agri. Parasti tas notiek trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā, un daži turklāt uzskata, ka arī tas vēl ir par agru. Tu jau pati vēl biji tikai bērns.