Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Nē, es nebiju bērns. Es jau vairākus gadus pirms tam vairs nebiju bērns. Biju pārāk liela, lai būtu bērns, biju garāka par visiem pārējiem, arī par vīriešiem. Un, kad kļuvu par sievieti, biju vecāka nekā citas klana meitenes, kad viņas kļūst par sievietēm. - Eilas mute savilkās sājā smaidā. - Nedomāju, ka būtu varējusi gaidīt vēl ilgāk. Daži uzskatīja, ka es nekad nekļūšu par sievieti, jo man bija tik spēcīgs vīrieša totēms. Iza bija tik priecīga, kad… kad man sākās mēnešreizes. Tāpat arī es, līdz… - Eilas smaids pazuda. - Tas bija Brouda gads. Bet nākamais bija Durka gads.

-     Gads, pirms piedzima tavs dēls, - desmit! Viņš tevi piespieda at­doties desmit gadu vecumā? Kā viņš tā varēja?

-     Es biju sieviete, garāka par visām pārējām. Garāka arī par Broudu.

-     Bet ne vecāka par viņu! Esmu redzējis dažus no tiem plakangalv­jiem! Viņi varbūt nav gara auguma, bet ļoti spēcīgi gan. Man pašam negribētos ar tādu vīru cīnīties aci pret aci.

-     Viņi ir vīrieši, Jondalar, - Eila pieklājīgi izlaboja. - Viņi nav pla- kangalvji - viņi ir klana vīrieši.

Tas Jondalaru atvēsināja. Kaut arī viņa aizrādīja pieklājīgi, Eilas zodā bija redzama spītība.

-     Pēc visa, kas noticis, tu vēl joprojām uzstāj uz to, ka viņš nav dzīvnieks?

-    Tu vari sacīt, ka Brouds bija dzīvnieks, jo piespieda mani atdoties viņam, bet kā tad tu nosauksi tos vīriešus, kas ar varu piespieda klana sievietes atdoties viņiem?

Jondalars nebija domājis par šādu jautājuma traktējumu.

-    Ne jau visi vīrieši bija tādi kā Brouds, Jondalar. Krebs tāds nebija - viņš bija laipns un maigs, kaut arī skaitījās ietekmīgs mogurs. Arī Brūns tāds nebija, kaut arī bija klana vadonis. Viņš bija cilvēks ar raksturu, tomēr taisnīgs. Viņš mani pieņēma klanā. Dažas lietas viņam vienkārši bija jādara - tā klanā bija pieņemts, bet Brūns mani aplaimoja ar savu atzinību. Klana vīrieši ļoti reti izrāda sievietei atzinību pārējo ļaužu priekšā. Vadonis atļāva man medīt; viņš pieņēma klanā ari Durku. Man aizejot, Brūns apsolīja par manu dēlu rūpēties.

-     Kad tu aizgāji?

Eila ieturēja pauzi, lai padomātu. Dzimšanas gads, staigāšanas gads, zīdīšanas pārtraukšanas gads. - Durkam bija trīs gadi, kad es aizgāju, - viņa sacīja.

Jondalars piezīmēja vēl trīs svītriņas. - Tev bija četrpadsmit? Tikai četrpadsmit? Un kopš tā laika esi šeit dzīvojusi viena pati? Trīs gadus? Vīrietis saskaitīja kopā visas svītriņas. - Eila, tev tagad ir septiņpadsmit gadu. Tu savos septiņpadsmit gados jau esi izdzīvojusi veselu mūžu, - Jondalars secināja.

Eila kādu laiku sēdēja klusēdama, dziji iegrimusi domās, un tad ieru­nājās. - Durkam tagad ir seši gadi. Klana vīri jau būs sākuši viņu ņemt līdzi trenēties uz lauka. Grods viņam uztaisīs pīķi, atbilstošu Durka augumam, un Brūns viņam iemācīs, kā ar to rīkoties. Un, ja vecais Zūgs vēl ir dzīvs, tad iemācīs viņam rīkoties ar lingu. Durks kopā ar savu draugu Grevu mācīsies medīt mazos dzīvnieciņus - Durks ir jaunāks, bet garāks par Grevu. Mans dēls vienmēr bija garāks par sava vecuma zēniem - tas viņam iedzimts no manis. Viņš māk ātri skriet; neviens nespēj skriet ātrāk par Durku. Un viņš prasmīgi rīkojas ar lingu. Un Uba viņu mīl. Viņa manu dēlu mīl tikpat stipri, cik es pati.

Eila nebija pamanījusi, ka pār viņas vaigiem rit asaras, līdz ievilka elpu, kas pārvērtās šņukstā, un nepamanīja arī to, kā bija nonākusi Jondalara apskāvienos un viņas galva atradās uz vīrieša pleca.

- Ir jau labi, Eila, - vīrietis viņu mierināja, maigi glāstīdams. Vienpa­dsmit gadu vecumā viņa kļuvusi par māti, un četrpadsmit gados atrauta no sava dēla. Bez iespējām vērot, kā dēls pieaug, un pat nebūdama pārliecināta par to, vai viņš ir dzīvs. Viņa ir pārliecināta par to, ka kāds viņas dēlu mīl un rūpējas par viņu, māca medīt… kā jebkuru citu bērnu.

Kad Eila beidzot pacēla galvu no vīrieša pleca, viņa atraisījās no Jondalara rokām un sajutās atvieglotāka, it kā bēdas vairs tik ļoti vi­ņas sirdi nenospiestu. Kopš klana atstāšanas šī bija pirmā reize, kad Eila bija dalījusies savās bēdās ar kādu cilvēcisku būtni. Viņa pateicībā uzsmaidīja.

Arī Jondalars pasmaidīja pretim ar maiguma un līdzjūtības pilnu smaidu, bet Eila sajuta vēl ko vairāk, kas bija slēpts vīrieša zemapzi­ņas dzīlēs un atspoguļojās zilo acu bezdibeni. Tas rada atsaucīgu stīgu sievietes dvēselē. Abi labu brīdi klusējot pavadīja intīmā gaisotnē, ska­tīdamies viens otra vaļsirdīgajās acīs, tikai ar acīm izteikdami to, ko nekad nebūtu atļāvušies teikt skaļi.