Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Cauru nakti Eila mētājās un grozījās savā gultā, uzmezdama acis vī­rieša kailajām, saulē iedegušajām krūtīm, pakausim un platajiem pleciem un tikai vienreiz viņa kailajam augšstilbam ar roboto rētu, bet nekam citam. Kāpēc viņš bija atsūtīts? Viņa mācījās jaunos vārdus - vai tas bija tāpēc, lai iemācītos runāt? Jondalars viņai grasījās iemācīt jaunu medī­šanas paņēmienu, daudz labāku par to, kā Eila bija radusi medīt. Kurš gan būtu iedomājies, ka vīrietis vēlēsies viņai iemācīt jaunu medīšanas paņēmienu? Ari šajā ziņā Jondalars atšķīrās no klana vīriešiem. "Varbūt ari es varu izdarīt viņa labā ko īpašu, lai viņš mani atcerētos?"

Eila iesnaudās, sapņodama par to, cik ļoti viņa vēlētos, lai vīrietis atkal viņu apskauj, cik ļoti viņa vēlētos izjust viņa siltumu un ādas pie­skārienu. Jaunā sieviete pamodās pirms pašas rītausmas, sapņojusi par

Jondalaru, kas ziemā iet pa stepi, un uzreiz saprata, kas viņai jādara. Eila viņam gribēja pagatavot kaut ko tādu, kas allaž atradīsies pie viņa ādas, kaut ko, kas viņu sasildītu.

Viņa klusām piecēlās un sameklēja Jondalara drēbes, ko pirmajā va­karā bija pārgriezusi, un pienesa tās tuvāk pavardam. Tās joprojām bija stīvas no sakaltušajām asinīm, bet, ja viņa tās izmērcētu, tad saprastu, kā tās tika izgatavotas. Eila nodomāja: ja viņa nomainītu piedurknes, tad kreklu ar vienreizīgo rotājumu vēl varētu izglābt. Bikses būs jāizga­tavo no jauna materiāla, bet viņa varētu saglābt arī daļu no siltās jakas. Kājauti nebija bojāti, tiem bija vajadzīgas tikai jaunas auklas.

Pētīdama drēbju vīles, jaunā sieviete pieliecās tuvāk kvēlojošajām og­lēm. Apģērba malās bija izdurti mazi caurumiņi, un malas bija savilktas kopā ar dzīvnieku cīpslām un plānām ādas aukliņām. Eila jau agrāk bija tās pētījusi - tajā vakarā, kad bija Jondalara drēbes pārgriezusi. Viņa nebija pārliecināta, ka spēs visu apģērbu atjaunot, tomēr pacentīsies.

Jondalars pagrozījās, un Eila aizturēja elpu. Sieviete negribēja, ka viņu ierauga ar vīrieša drēbēm rokās, viņa negribēja, ka Jondalars uz­zina, ko viņa dara, līdz tās būs gatavas. Pēc tam viņš atkal iemiga, par to liecināja dziļa miega smagā elpa. Eila atkal savīkstīja viņa drēbes un pabāza tās zem savas guļvietas zvērādām. Vēlāk viņa varēs pārskatīt savu apstrādāto zvērādu kaudzi un izvēlēties tās ādas, kas būs piemē­rotas Jondalara apģērbam.

Vārgai dienas gaismai iespīdot pa alas ieeju, nelielas izmaiņas Jon­dalara kustībās un elpošanā liecināja par to, ka viņš drīz modīsies. Eila piemeta malku pavardam, novietoja vārāmos akmeņus, lai karsējas, un uzlika katliņu uz uguns. Ūdens soma bija gandrīz tukša, un tēja labāk garšoja, ja bija pagatavota no svaiga ūdens. Vīnija ar kumeļu stāvēja savā alas pusē, piecēlušies kājās. Pa ceļam, ejot ārā no alas, Eila pie viņiem apstājās; ķēve klusi iesprauslojās.

- Man ir brīnišķīga ideja, - viņa smaidot sacīja zirgam klusajā žestu valodā. - Es izgatavošu Jondalaram apģērbu, tādu, kādu viņš nēsāja. Vai tu domā, ka viņam tas patiks? - Tad Eilas smaids izdzisa. Vienu roku viņa aplika ap Vīnijas kaklu, bet otru - ap Skrējēja, un ar pieri piespiedās pie savas mīļās ķēvītes. "Un pēc tam viņš mani atstās," viņa nodomāja. Jaunā sieviete nevarēja Jondalaru piespiest palikt. Viņa vienīgi varēja viņam palīdzēt aiziet.

Austot pirmajai rīta gaismai, Eila nogāja lejā pa taciņu, cenzdamās nedomāt par savu drūmo nākotni bez Jondalara un cerēdama rast mie­rinājumu no domas, ka viņam mugurā būs viņas pagatavotās drēbes.

Izslīdējusi no apmetņa, jaunā sieviete ļāvās atspirdzinošai rīta peldei, tad atrada pareizā lieluma zariņu un piepildija ūdens somu.

Viņa nodomāja: "Šorīt es mēģināšu pagatavot kādu citu tēju - no amoliņa un kumelītēm." Uzgājusi augšā, Eila nomizoja zariņu, nolika to blakus krūzei un uzlēja tēju. Avenes jau nogatavojušās, šodien būs jāsalasa.

Sieviete nolika Jondalaram karsto tēju, paņēma vācamo grozu un de­vās atkal ārā no alas. Vīnija un Skrējējs sekoja viņai pa pēdām un ganījās pļavā blakus aveņu pudurim. Eila vēl izraka savvaļas burkānus, kas bija mazi un bāli dzeltenā krāsā, un baltos, cieti saturošos zemesriekstus, kurus varēja ēst ari zaļus, kaut gan Eilai tie labāk garšoja grauzdēti.

Eilai atgriežoties, Jondalars atradās alas ārpusē, uz saulainās klints pārkares. Skalojot upē saknes, Eila viņam pamāja, tad uznesa visu augšā un pielika saknes pie zupas, kur jau bija sākusi vārīties kaltētā gaļa. Pagaršojusi to, Eila pievienoja garšaugus un sadalīja avenes divās por­cijās, pēc tam ielēja sev un vīrietim krūzīti aukstas tējas.

-    Kumelītes, - Jondalars sacīja, - un nezinu, kas vēl.

. - Nezinu, kā tu to sauc, tā ir tāda kā salda zāle, es tev kādreiz to augu parādīšu. - Eila pamanīja, ka vīrieša darbarīki kopā ar vairākiem asmeņiem, ko viņš bija pagatavojis iepriekšējā reizē, bija iznesti ārā no alas.

-   Izdomāju, ka sākšu strādāt no paša rīta, - viņš sacīja, pamanīdams sievietes interesi. - Ir daži rīki, kas man jāizgatavo vispirms.