Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Kāpēc Māte mums piešķīrusi Baudas velti? Tev tas būtu jāpajautā Zelandoni viedajam vīram.

-     Kāpēc tu vienmēr saki Baudas velte? Daudzas lietas dara cilvēkus laimīgus un izraisa viņos baudu. Vai tad vīrietim tā ir tāda milzīga bauda - ielikt savu locekli sievietē?

-     Ne jau tikai vīrietim, sievietei… bet tu jau to nezini, vai ne? Tev taču nav bijis Pirmās baudas rituāla. Vīrietis tevi atvēra, padarīja par sievieti, bet tas jau nav tas pats. Tas bija apkaunojoši! Kā gan tie cilvēki pieļāva, ka kaut kas tāds notika?

-    Viņi to nesaprata, vienkārši redzēja, ka viņš to darīja. Tas, ko Brouds darīja, nebija apkaunojoši, tikai pats veids, kā viņš to darīja, bija ap­kaunojošs. Tas netika darīts baudas dēļ - Brouds to darīja, naida vadīts. Man sāpēja, un es biju dusmīga, bet ne apkaunota. Tā nebija nekāda bauda. Jondalar, es nezinu, vai Brouds aizsāka manī bērnu vai padarīja mani par sievieti, kam varēja dzimt bērni, bet mans dēls darīja mani laimīgu. Durks bija mans prieks un acuraugs.

-     Mātes dzīvības došanas velte ir iepriecinājums, bet vīrieša un sie­vietes savienība ir daudz kas vairāk. Ari tā ir velte, kuru vajadzētu baudīt ar prieku, godinot Māti.

Eila nodomāja: "Varbūt ir vēl kas vairāk, nekā tu iedomājies?" To­mēr Jondalars izskatījās tik pārliecināts par savu taisnību. Vai viņam varētu būt taisnība? Eila tā īsti viņa teiktajam neticēja, bet gribēja to noskaidrot.

Pēc maltītes Jondalars pārcēlās uz klints pārkares platāko posmu, kur bija salikti viņa darbarīki. Eila viņam sekoja un iekārtojās blakus. Meistars izklāja asmeņus, ko bija pagatavojis, lai tos salīdzinātu. Ma­zas nianses katru no tiem padarīja piemērotāku vienam rīkam nekā citam. Viņš paņēma vienu sagatavi, pacēla to pret sauli un parādīja sievietei.

Asmens bija garāks par četrām collām un mazāk nekā collu plats. Mala pie ārējās vidusdaļas bija taisna un no asmens muguriņas līdz otrai malai tik gludi izkalta, ka gaisma tam spīdēja cauri. Augšējā daļā tas bija izliecies pret gludo, iekšējo sitiena pauguru. Tikai tad, kad asmens tika pacelts pret sauli, tās staros uz sitiena paugura varēja saskatīt smalkas plīsuma līnijas. Abas griežamās malas bija taisnas un asas. Jondalars izrāva matu no savas bārdas un pārbaudīja asmeni. Tas tika pārgriezts bez jebkādām pūlēm. Šis asmens bija sanācis tik tuvu pilnībai, cik vien bija iespējams tā izgatavot.

-     Šo asmeni es pietaupīšu bārdas skūšanai, - viņš paziņoja.

Eila nesaprata, ko vīrietis ar to bija domājis, bet viņa bija iemācījusies no Drūga pieņemt jebkurus komentārus un paskaidrojumus, neuzdodot liekus jautājumus, kas varētu traucēt meistaram koncentrēties. Jonda­lars atlika asmeni vienā malā un paņēma nākamo. ŠI asmens abas grie­žamās malas augšdaļā sašaurinājās. Meistars pasniedzās pēc gluda oļa, kas bija divreiz lielāks par viņa paša dūri, un nolika asmens šauro daļu pret akmeni. Tad ar trulo brieža raga galu viņš izkala tā galu trīsstūra formā. Piespiedis trīsstūra malas pret akmens laktu, viņš nokala nost mazas skaidiņas un izveidoja asmenim asu, šauru galu.

Parāvis sava ādas gurnu apsēja vienu malu, Jondalars ieurba tajā mazu caurumiņu. - Šis ir īlens, - meistars sacīja, parādīdams instru­mentu Eilai. - Ar to ādas apģērbā taisa mazus caurumiņus, lai ievērtu tajos cīpslas, izvilktu tās cauri, tādējādi apģērbu sašujot.

Eila pēkšņi iedomājās: "Jondalars bija redzējis mani pētām viņa drē­bes. Šķita, ka viņš nojauš, kas man ir padomā."

-     Es grasos izgatavot arī urbi. Tas ir līdzīgs īlenam, tikai lielāks un masīvāks; ar to var taisīt caurumus kokā, kaulā vai ragos.

Eila izjuta atvieglojumu; Jondalars tikai runāja par saviem rīkiem.

-    Man nācies lietot… īlenu, lai pagatavotu caurumiņus maisiņos, bet neviens īlens nav bijis tik smalks kā šis.

-     Vai vēlies to sev? - Viņš pasmaidīja. - Varu sev uztaisīt citu.

Eila to paņēma, tad nolieca galvu, tādējādi klanā pieņemtajā ma­nierē izsacīdama pateicību. Pēc tam kaut ko atcerējās. - Paldies, - viņa piebilda.

Jondalars nozibināja lielu, apmierinātu smaidu. Tad paņēma citu as­meni un pielika to pie akmens. Ar trulo raga āmuru viņš izveidoja asmens galu tā, lai tas būtu nelielā leņķī. Tad, turēdams iztaisnoto galu tā, lai tas atrastos perpendikulāri sitienam, meistars asi uzsita pa vienu asmens malu. Atšķēlās garš gabals - dzeļa šķemba, asmens ieguva stipru, asu kalta galu.

-     Vai pazīsti šo riku? - viņš pajautāja. Eila to uzmanīgi aplūkoja, tad pašūpoja galvu un atdeva to atpakaļ.

-     Tas ir dzēlis, - meistars skaidroja. - To izmanto kokgriezēji un skulptori - viņu dzeļi gan ir nedaudz atšķirīgi. Grasos to izmantot ierocim, par ko tev stāstīju.

-     Dzēlis, dzēlis, - Eila to divreiz atkārtoja, lai pie šī vārda pierastu.

Izgatavojis vēl vairākus rīkus, kas bija līdzīgi tiem, ko viņš jau bija