Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Pieliekusies zemu, līdz ar nobriedušo vārpu smagajām galvām, Eila skatījās cauri garajai, zeltainajai zālei un koncentrējās uz dzīvnieka aprisēm. Labajā rokā viņa turēja pīķi, gatavu sviedienam, un vēl otrs atradās jaunās mednieces kreisajā rokā. Pār sievietes seju bija atrisusi gara blondo matu šķipsna, kas bija atraisījusies no cieši sapītajām bi­zēm. Meklēdama pareizo līdzsvaru, viņa nedaudz šūpoja garo pīķi, tad, piemiegdama acis, satvēra pīķi ciešāk un nomērķēja. Izdarot lēcienu uz priekšu, Eila izmeta pīķi.

-    Ak, Jondalar! Es nekad mūžā neiemācīšos precīzi izmest pīķi! - Eila iesaucās, izvesta no pacietības. Viņa devās pie koka, piegāja pie zvērā­das, kas bija izbāzta ar zāli, un izvilka vēl joprojām trīsuļojošo pīķi no bizona rumpja, ko Jondalars bija uzzīmējis ar ogli.

-    Eila, tu pret sevi esi pārāk barga, - Jondalars atzina, no lepnuma starodams. - Tev sanāk daudz labāk, nekā tu pati domā. Tu visu ļoti ātri apgūsti, reti kad man nācies redzēt tādu apņēmību. Tu trenējies katrā brīvajā brīdī. Manuprāt, tieši tā šobrīd arī ir tava problēma. Tu pārāk daudz nopūlies. Tev vajag atpūsties.

-     Ar lingu es iemācījos rīkoties, tikai daudz trenējoties.

-    Tu taču neapguvi to ieroci vienas diennakts laikā, vai ne?

-     Nē, tas prasīja vairāku gadu treniņus. Bet es negribu gadiem ilgi gaidīt, līdz ar šo pīķi varēšu medīt.

-    Tev nebūs tik ilgi jāgaida. Varbūt tu varētu jau tūlīt kaut ko nome­dīt? Eila, medīšanai ar pīķi tev vēl nav pareizā dūriena un ātruma, pie kā tu esi pieradusi, un nekad arī nebūs. Te ir jāapgūst jaunas metodes. Ja vēlies patrenēties, tad kādu brīdi pavingrinies ar savu lingu.

-     Man nevajag vingrināties ar lingu.

-     Bet tev nepieciešams atpūsties, un man šķiet, ka tas tev palīdzēs atslābināties. Pamēģini!

Paņemot rokā tik pazīstamo ādas strēmeli, izjūtot lingas ritmu un kustības, Eila juta, kā spriedze pazūd. Jaunā medniece izbaudīja patī­kamu apmierinājumu par savu iegūto prasmi, kaut arī tās apgūšanai bija jāpiedzīvo īsta cīņa. Viņa spēja notriekt gar zemi jebko, uz ko nomērķēja, it īpaši nekustīgos treniņa mērķus. Vīrieša acīmredzamā apbrīna iedrošināja Eilu parādīt savu plašo spēju gammu.

No upmalas viņa paņēma pāris sauju ar oļiem, pēc tam devās uz lauka tālāko galu, lai nodemonstrētu savu prasmi pilnā apjomā. Jaunā medniece parādīja savu zibenīgo divu akmeņu sviešanas tehniku un tad nodemonstrēja, cik ātri spēj izmest nākamos divus akmeņus.

Jondalars pievienojās paraugdemonstrējumos un uzstādīja mērķus, kas pārbaudīja Eilas precizitāti. Uz palielāka laukakmens vīrietis nolika četrus oļus; sieviete tos notrieca ar četriem ātriem sviedieniem. Viņš pameta divus oļus gaisā, vienu pēc otra; Eila tos notrieca lidojumā. Tad Jondalars izdarīja ko tādu, kas jauno mednieci pārsteidza. Vīrietis nostājās lauka vidū un uzlika pa vienam akmenim uz katra no saviem pleciem un smaidot paskatījās Eilā. Viņš ļoti labi apzinājās, ka akmens tiek sviests ar tādu spēku, ka trāpījums mazākā mērā varētu būt ļoti sāpīgs, bet, trāpot kādā jutīgā punktā, - fatāls. Šis pārbaudījums pie­rādīja vīrieša paļaušanos uz Eilu, un vēl vairāk - tas pārbaudīja viņas paļāvību savām spējām.

Zelandoni vīrietis izdzirdēja vēja svilpoņu, trulu atsitiena skaņu, kad mestais akmens notrieca to, kas atradās uz viņa pleca, un pēc neilga brīža tika notriekts ari otrs akmens. Pēc šī bīstamā trika Jondalars gluži sveikā neizspruka. No akmens atšķēlās sīka skaidiņa un trāpīja vīrietim kaklā. Viņš nesaviebās un nenoraustījās, bet maza asins strūkliņa, kas, izvelkot sīko šķembu, izsmērējās pa kaklu, viņu nodeva.

-    Jondalar! Tu esi ievainots! - ieraudzījusi ievainojumu, Eila ieklie­dzās.

-    Tā ir tikai sīka šķemba, nekas vairāk. Bet, sieviete, darbojoties ar lingu, tu esi izcila! Nekad neesmu nevienu redzējis, kas tik prasmīgi rīkotos ar šādu ieroci.

Savukārt Eila nekad mūžā nebija redzējusi nevienu, kas skatītos viņā ar tādām acīm kā Jondalars. Vīrieša acis iemirdzējās no cieņas un apbrī­nas; no sirsnīgās uzslavas balss skanēja piesmakusi. Jaunā medniece no­sarka, sievietē virmoja tāda emociju gamma, kas izsauca prieka asaras.

-    Ja tu iemācītos tā mest pīķi… - Jondalars apklusa un aizvēra acis, cenzdamies gara acīm kaut ko saskatīt. - Eila, vai drīkstu paņemt tavu lingu?

-     Vai gribi iemācīties rīkoties ar lingu? - viņa jautāja, iedodama to viņam.

-     Ne gluži.

Vīrietis pacēla vienu no daudzajiem pīķiem, kas gulēja zemē, un centās ielikt pīķa resno galu lingas kabatā, kas bija piemērota apaļu akmeņu mešanai. Bet Jondalars tik labi nepārzināja lingas sviešanas tehniku un pēc dažiem neveikliem mēģinājumiem to atdeva atpakaļ kopā ar pīķi.

-     Kā tu domā, vai būtu iespējams izmest pīķi ar lingas palīdzību?